Asociācija: Cūku audzēšanas nozarē iestājusies zināma stabilitāte*

Latvijas cūku audzētājiem pēdējie gadi bija ļoti smagi, strauji auga ražošanas izmaksas, bet cūkgaļas cena tirgū ilgstoši bija zem pašizmaksas, intervijā aģentūrai LETA atzina Latvijas Cūku audzētāju asociācijas (LCAA) valdes priekšsēdētāja Dzintra Lejniece, piebilstot, ka tādēļ samazinājās ganāmpulku un sivēnmāšu skaits. Tagad sivēnmāšu skaits palielinās, un tā ir zīme, ka nozarē ir iestājusies zināma stabilitāte un cūkaudzētāji atkal sāk domāt par attīstību.

-Kā raksturotu situāciju cūkkopībā?

-Situācija ir diezgan stabila, jo ilgstoši ir bijušas stabilas cenas – vidēji 1,7 eiro par dzīvsvara kilogramu. Tā ir ļoti laba cena, kaut ir gan inflācija, gan arī izmaksu kāpums. Cena sedz pašizmaksu, un ir arī neliela peļņa. Tā ir labā ziņa, jo cūku audzētājiem pēdējie gadi bija ļoti smagi, to var redzēt arī pēc tā, ka samazinājies ganāmpulku un sivēnmāšu skaits. Tagad gan sivēnmāšu skaits sāk pieaugt, un tā ir zīme, ka nozarē ir iestājusies zināma stabilitāte un cūkaudzētāji sāk atkal domāt par attīstību. Ja nozarē ir slikti laiki, tad pirmais solis ir sivēnmāšu skaita samazināšana, bet, lai atkal atkoptos, ir nepieciešams apmēram gads.
Tagad gan cenas ir nedaudz samazinājušās. Jūlija sākumā salīdzinājumā ar gadu iepriekš cenas ir samazinājušās par 8,7%. Tas nav dramatisks samazinājums, bet tomēr ir zemākas nekā 2023.gadā.

-Kādas ir prognozes par cūkgaļas cenu tendencēm?

-Tirgus informācija un prognozes liecina, ka cenas rudenī varētu kristies. Tās ir pasaules tendences, un to ietekmē dažādi faktori. Latvija ir Eiropas Savienības (ES) kopējā tirgus spēlētāja, mēs neesam noslēgts tirgus, tādēļ visi procesi, kas notiek pasaules un Eiropas cūkgaļas tirgos, ļoti tieši atsaucas uz mūsu nozari arī Latvijā. Tirgus prognozes, visticamāk, ir saistītas ar to, ka Ķīna ir uzsākusi antidempinga kampaņu pret ES cūkgaļu un cūkgaļas produktiem. Tas noteikti ietekmē prognozi par rudens cenām. Ir ļoti grūti prognozēt tendences, jo to ietekmē gan ģeopolitiskā situācija, gan valūtas svārstības un viss pārējais.

-Kā ir mainījies cūku skaits pēdējos gados?

-Latvijā šobrīd ir mazāk par 300 tūkstošiem cūku, kas nav labs signāls. Arī sivēnmāšu ir vien 21 tūkstotis, tas ir ļoti maz, salīdzinot ar 2014.gadu pirms Āfrikas cūku mēra (ĀCM) konstatēšanas Latvijā. Jāsaka gan, ka arī produktivitāte ir pieaugusi, kas nedaudz izlīdzina sivēnmāšu skaita kritumu.

-Kā Latvijas cūku audzētāji ir pārdzīvojusi šos divus ļoti sliktos gadus? Kā tas ir ietekmējis saimniecību skaitu, jo ir publiski dzirdēts par audzētājiem, kas pārdeva savus biznesus?

-Tā arī ir, un jauni vietā nav nākuši. Arī šogad vēl ir saimniecības, kas ir pilnībā atteikušās no sivēnmāšu turēšanas, jo tas tomēr ir ļoti naudietilpīgs un lielus cilvēkresursus prasošs bizness. Ir bijuši divi ļoti slikti gadi, un, ja šāds posms sakrīt ar vēl kādiem blakus apstākļiem ar mīnusa zīmi, tad īpašnieki izlemj par biznesa pārtraukšanu. Protams, arī ĀCM savu darbu ir padarījis, un arī tā dēļ ir saimnieki, kas izlemj neatsākt cūku audzēšanu. Situ­ācija var būt tik smaga, ka finansiālu apsvērumu dēļ nav iespējams atsākt darbu. Lai ieskrietos no jauna, ir nepieciešams vismaz gads, un tas ir gads bez jebkādiem ieņēmumiem, ir tikai izdevumi. Ir jābūt labam finansiālam nodrošinājumam, lai atsāktu ražošanu. Tas viss ir novedis pie sivēnmāšu un kopējā cūku skaita samazinājuma. Latvijā nav tādas prakses kā pārējā Eiropā, ka ir ļoti daudz zemnieku, kas cūkas tikai nobaro – pērk sivēnus 30 kilogramu svarā un nobaro līdz kautsvaram. Mums ir 90% pilna cikla saimniecības, un tādu, kas nobaro tikai sivēnus, ir ļoti maz.

-Vieta jauniem audzētajiem Latvijā noteikti vēl ir?

-Protams, ir. Mēs aicinām citu nozaru uzņēmējus, piemēram, graudu audzētājus, izvērtēt iespēju atsākt cūku audzēšanu. Lat­vijas tirgu mēs šobrīd tikai 50-55% apmērā nodrošinām ar vietējo cūkgaļu, un mēs būtu gatavi sadarboties ar graudu audzētajiem, piegādājot sivēnus, jo ne visi graudi ir pārtikas kvalitātes, un iespējams veiksmīgi radīt pievienoto vērtību graudiem. Svarīgi pozitīvie blakus faktori ir organiskais mēslojums un palielināts iekšējā tirgus nodrošinājums.

-Atsaucība no graudu audzētājiem ir bijusi?

-Nē. Lopkopība un cūkkopība ir arī cilvēkresursu ietilpīga nozare, un darbs ar dzīvniekiem ir 365 dienas gadā. Cūkas grib ēst katru dienu.

Vērtējot no nozaru atdeves pret dažāda veida atbalstiem nozarēm, lepojos, ka cūkkopība ir nozare ar lielu atdevi valsts budžetā. Agroresursu un ekonomikas institūts veica datu izpēti par lauksaimniecības nozaru atdevi pret atbalstu, nomaksātajiem nodokļiem utt., kurā secināts, ka putn­kopība un cūkkopība ir otra labākā nozare, kas pret saņemto atbalstu visvairāk atdod atpakaļ pievienoto vērtību, tostarp budžetā.

-Kāds ir pieprasījums un piedāvājums Eiropas cūkgaļas tirgū?

-Eiropa cūkgaļu saražo vairāk, nekā patērē. Šobrīd līdz ar Ķīnas antidempinga kampaņu lielajām Eiropas eksportētājvalstīm Spā­nijai, Francijai ir jāmeklē noiets vietējā tirgū. Ķīna procentuāli ir lielākais eksporta galamērķis Eiropai, tāpēc ir cenu kritums. Eiropa saražo 110% no patērētās cūkgaļas. Vācija šobrīd ļoti samazina cūku skaitu ĀCM dēļ, kā arī izmaiņu labturības likumdošanā dēļ, kas paredz stingrus nosacījumus cūku turēšanai. Nākotnē tiek plānots arī noteikt brīvo atnešanos sivēnmātēm, kas nozīmēs vēl lielākas nepieciešamās investīcijas no cūku audzētājiem. Eiropa vēlas, lai cūkaudzētāji strādā ekstensīvāk, bet pretī nav ekonomiskā seguma. Pie tik ekstensīvas cūku turēšanas, kā paredz plānotās izmaiņas likumdošanā, cūkaudzētāji nevar ekonomiski pastāvēt un kur nu vēl nopelnīt savai ģimenei. Tādēļ ļoti daudzi Vācijas zemnieki, arī poļi, kas ir gados vecāki, pieņem lēmumu pārtraukt ražošanu. Vācijā cūku skaits samazinās, kas it kā ir labi, iekšējā ES tirgū pieprasījums un piedāvājums nedaudz izlīdzinās.

-Arī Latvijas audzētājus šīs prasības ietekmēs.

-Jā, tās ietekmēs jebkuru ES audzētāju. Jau šobrīd ir prasība palielināt vienai nobarojamai cūkai platību par 20%. Tāpat ir regula par dzīvnieku pārvadāšanu ar stingriem ierobežojumiem transportēšanas ilgumam, dzīvnieku vecumam, temperatūras režīmiem utt. Tapāt ir pilsoniskās iniciatīvas “būriem “Nē””, kur viena no prasībām cūkkopības nozarei ir “brīvās atnešanās” ieviešanu. Tas nozīmēs, ka vienai sivēnmātei būs nepieciešama lielāka platība un mazāk dzīvnieku varēs turēt konkrētā platībā. Būvēt jaunas kūtis ir ļoti sarežģīti vides prasību un augsto būvniecības izmaksu dēļ, salīdzinot ar atdevi no ražošanas ieņēmumiem. Iekārtu un esošās kūts rekonstrukcija arī ir naudietilpīgi, ja zemnieks ir vecumā ap 55 gadiem, tad, izvērtējot apstākļus, daudzi zemnieki ES jau paziņojuši, ka pārtrauks darbību, kad tiks pieņemta jaunā regula. Viņi nozari pametīs, jo pretī nav finansiāla seguma. Ja visas labturības prasības tiek uzliktas tikai uz audzētāju pleciem, tad finansiāli tas ir ļoti smagi. Eiropas Komisija ir pieprasījusi veikt sociālekonomisko izvērtējumu, kas ir apsveicama iniciatīva. Daudzas dalībvalstis, tostarp mēs, esam pauduši, ka ir jābūt pretī saprotamiem finansēšanas avotiem, jo nevar nozares pārkārtošanos uzlikt tikai uz zemnieku pleciem.

-Kāda ir situācija Latvijas cūkgaļas tirgū – cik daudz paši saražojam, cik ievedam?

-Mēs saražojam apmēram 53% no nepieciešamā pašpatēriņa, plus no šiem 53% mēs vēl apmēram 20% eksportējam, izvedam uz Lietuvu, Poliju, mazāk arī Igauniju. Uz kaimiņvalstīm mēs eksportējam gan gaļu, gan dzīvus dzīvniekus. Tajā pašā laikā Lietuva, Igaunija, Polija ved pie mums un ir lielākie importētāji. Arī Spānija un Vācija. Mēs kā mazs tirgus ļoti jūtam, ja ES iekšējā tirgū ir pārprodukcija – atliek nosvārstīties ES eksporta tirgiem, un Latvija to uzreiz izjūt citu dalībvalstu cenu dempinga veidā.

-Vai eksports ir ar pieaugošu tendenci?

-Eksports ir ar pieaugošu tendenci un atkarīgs no tirgus situ­ācijas, bet tas ir samērā stabils.

-Kāds ir pieprasījums pēc vietējās cūkgaļas? Vai pircējs skatās, kur cūkgaļa ražota, izvēlas vietējo, vai tomēr noteicošais ir cena?

-Mēs esam veikuši šādas aptaujas, un secinājums – ja ir iespēja, tad izvēlas vietējo cūkgaļu, bet, protams, maciņš ir tas, kam ir galvenā loma. Ģimenes ar bērniem vairāk meklē vietējo vai bioloģiskas izcelsmes ražojumu.

-Cik attīstīta ir bioloģiskas cūkgaļas ražošana Latvijā?

-Bioloģiskā cūkgaļas ražošana ir nozares sāpju bērns. LCAA pat bija projekts par bioloģiskās cūkkopības attīstību. Sarēķinot izmaksas un ieguvumus, pie esošās patērētāju pirktspējas un pieprasījuma tas nav rentabli. Reizēm mēs varam darboties uz entuziasma, bet, kad parēķina, tad saprot, ka diemžēl tas ir ļoti dārgs produkts. Bioloģiskā cūkkopība ir ļoti neattīstīta, tā ir mazo saimniecību iniciatīva, kur paši audzē, kauj un realizē caur saviem kanāliem. Teikt, ka tā ir nozīmīga niša nozarei šobrīd Latvijā, noteikti nevar.

-Vai pieprasījums būtu?

-Domāju, ka būtu, bet viss apstājas pie izmaksām. Ražot Latvijas pieprasījumam ir ļoti dārgi. Ja tā būtu kā eksporta prece un pieeja plašākam tirgum, tad bioloģiskā cūkaudzēšana varētu attīstīties. Tāpat vēlmei ir jānāk no pašiem audzētājiem, ne no augšas. Projektā mēs sapratām, ka varam izstrādāt dažādus konceptus un variantus, bet iniciatīvai ir jānāk no pašiem zemniekiem. Protams, arī epizootiskā situācija valstī (ĀCM ) ir kā šķērslis veiksmīgai attīstībai produktu eksporta virzienā.

*Intervija publicēta saīsināti