Spēlē ar vecu koku atklāj pērles

Vara Altāna darbnīcā gar sienu rūpīgi salikti veci dēļi, logu rāmji. Turpat blakus dažādu toņu galda virsmas, skapis, gleznu un spoguļu rāmji. Katrs īpašs un neatkārtojams.

“Man patīk eksperimentēt,” saka kokmeistars un uzreiz uzsver: “Vecais ir vērtība tāpēc, ka vecs.” Viņš gadiem vāc vecos būvkokus, būvdetaļas un no tiem gatavo gan mēbeles, gan interjera priekšmetus.
Pirms trim gadiem Varis Altāns no Rīgas pārcēlās uz Drustiem, kur jau no 80.gadiem mammai bija īpašums. Pagastā atrastas telpas darbnīcai, mežu ielokā    “Vecmindaugās” reiz būs meistara celta skaista māja.

Varis ir prasmīgs galdnieks, restaurators, šķiet, viņa rokās dzīvību atgūst katrs izmests dēļa gals. Ilgus gadus Varis daudzās baznīcās atjaunojis, restaurējis altārus, iekārtojis interjerus, gatavojis mēbeles bāriem, amatpersonu kabinetiem, izgatavojis gleznu rāmjus pazīstamiem māksliniekiem. Kokmeistars atzīst, ka diemžēl daudzi nenovērtē to, ko izmet, sadedzina. Būvkokus Varis paglābis no uguns, tie nevienam nebija vajadzīgi, un saimnieki neredzēja pielietojumu.

“Tas ir ellīgs darbs, lai no veciem dēļiem    tiktu pie noderīga materiāla. Vispirms atnaglo, tad tīra, tad vēl parādās naglas, un tikai    pēc tam var ķerties klāt ar kādu instrumentu. Un tad ieraugi pērli, kas ir neatkārtojama,” stāsta Varis un piebilst, ka koka pērles jāmāk atklāt, tās parasti ir pilnas ar naglām.
Pacietīgi atklājot katra koka raksturu, zīmējumu smalkumu, tiek noņemts gadu desmitos uzkrātais slānis un dēlis atbrīvots, lai to pārvērstu kādā noderīgā mēbelē vai priekšmetā. “Jādomā, kam izmantot vecos logus, to praktiskais pielietojums ir zems. Esmu daudz restaurējis logus. Seno meistaru prasmes bijušas apbrīnojamas.  Nesen manā darb­nīcā nonāca logi no vēsturiskas ēkas. Tie nav mainīti kopš ielikšanas 1901.gadā. Nebija jāizgatavo no jauna, bet jārestaurē,” pastāsta kokmeistars un uzsver, ka meistaram koks ir jājūt un jāmāk ar to strādāt. Tad tas ilgi kalpos.

“Nesaprotu, kāpēc labs koks ir jānokrāso ar sintētiskām krāsām, jānolako?” viņš retoriski jautā un pastāsta par kādu māju, kuras ­saimniece sūdzējusies – visa māja no koka un viņai sāp galva.    Bet kur vien koks, tas nolakots ar biezu kārtu. Varis pasmaida un    atgādina, ka cilvēki pieraduši dzīvot starp skaidu plākšņu mēbelēm, lamināta virsmām, telpās izmanto neelpojošas krāsas un ir pārsteigti, ka slikti jūtas. Veco parketu izmet, lai ieklātu lamināta grīdas. “Nav jau stāsts par visiem, un tik traki arī nav, jo ir cilvēki, kuri saprot vecā vērtību, vecās mājās cenšas atjaunot interjeru, kāds reiz bijis, nevis vēl nesen moderno atkal modernizēt,” stāsta drus­tēnietis.

Meistars atklāj, ka pats koka apstrādei izmanto tikai vasku. To ar lupatiņu vai suku iestrādā virsmā, tā kļūst pērļaina. “Dabiskā kokā jūtams tā telpiskums, robustums,” uzsver Varis un piebilst, ka pēdējā laikā daudzu iecienītā lineļļa viņam šķiet pārāk raupja.

Kokmeistaram vislabāk patīk strādāt ar ozolu, arī Amerikas riekstkoku viņš vērtē kā labu kokmateriālu, jo tas ir mīkstāks nekā Eiropas riekstkoks.

Interesi par masīvkoka mēbelēm viņš guva, kādu laiku praktizējoties Amerikā. Kad sāka tādas gatavot un piedāvāt saviem klientiem Latvijā, daudziem bija pārsteigums, ka    var būt arī tādas mēbeles un turklāt no veciem būvkokiem.

“Pietāte pret veco, šodien noderīgo ir cieņa pret iepriekšējo paaudžu meistariem,” saka drustēnietis un rāda kalto naglu kolekciju. Viņš atklāj, ka tajā arī naglas no vairāku baznīcu dēļiem. “Biju    Vecpiebalgas baznīcā, kad tā vēl nebija atjaunota. Izskrubināju no grīdas trīs naglas. Man ir naglas arī no Jēkaba baznīcas jumta. Tās ir meistaru kaltas. Kāda cilvēka, nevis bezpersoniska konveijera darbs. Kaut nagla, bet to ar rūpību kāds ir kalis,” stāsta Varis un dalās pārdomās, uzsverot, ka aizvien biežāk sabiedrībā dzirdami iebildumi pret jauno, atgādinājums par vērtībām, kas un kā tika radītas pirms mums. “Daudz kas mainās, arī vērtības un attieksme pret tām. Šodien daudz runājam, bet neprotam sarunāties un sarunāt. Kā gan tolaik, kad nebija mobilo telefonu, varēja sarunāt tikšanos? Dzīvē tāpat viss notika,” domas izsaka kokmeistars.

Turpat darbnīcā nelieli koka gabali, uz kuriem, šķiet, kāds gleznojis. Varis vien pasmaida – tie ir vecu durvju pildiņi.  “Tā ir spēle, kas nav atkārtojama, likumsakarīgas nejaušības. Kādu vietu vairāk, citu mazāk noslīpē, parādās krāsojuma slāņi. Ir tapusi skaista    glezna. Atliek vien izgatavot piemērotu rāmi,” pastāsta Varis.
Šķiet,    sabiedrība aizvien vairāk pakļaujas tehnoloģijām, mākslīgi radītajam, jo tas ir gan moderni, gan varbūt praktiskāk, bet drustēnietis Varis Altāns tam nepiekrīt. Vienmēr būs dažādi viedokļi, pieredzes. “Klienti sāk saprast, ka koks ar zaru ir dzīvs, ozolā tas ir skaists. Ir, protams, lietas, kur zars neder,” bilst kokmeistars un atklāj, ka vecie būvkoki, būvdetaļas ir viņa pensijas fonds. No citiem nevajadzīgā ar darbu un milzu pacietību var tapt kas jauns, oriģināls. Un koks turpina savu mūžu. Turpina būt noderīgs, kalpot cilvēkiem.