Satiksimies pie Sīmanīša!

Vairāki simti cēsnieku un tālumnieku piepildīja Cēsu Maija parku. Viņi pazina Haraldu Sīmani, viņiem patīk viņa dziesmas. Kāds ar viņu dzīvojis kaimiņos, cits kopā mācījies, vēl cits muzicējis vai ciemojies pie viņa kādas baznīcas tornī, varbūt, garām skrienot, tikai sasveicinājies. Ha­ralds Sīmanis ir cēsnieks. Te veidojusies viņa personība, piedzīvota mīlestība, atrasts savs ceļš dzīvē un mūzikā.

“Latviešu dziesminieku leģenda – mūziķis, kurš ar savu izpausmi stāvējis cilvēces ētikas kodeksa sardzē. Viņa radošā ceļa sākums saistās ar Cēsu Sv. Jāņa baznīcas jumta atjaunošanu, tās ērģeļu spēles iedvesmotu apgūšanu. Tīrradnis. Dziesmu autors. Dziedonis. Ģitārists. Ērģelnieks. Neskaitā­mu Latvijas baznīcu jumtu jumiķis,” šie dziedātājas Ievas Akurateres vārdi ierakstīti piemiņas skulptūrā “Dziesmi­nieks”, kas tagad Maija parkā atgādina par Haraldu Sīmani.

Skulptūru veidojis tēlnieks Ģirts Burvis. Viņš skulptūras atklāšanā uzsvēra, ka piemineklī ir ielikta H.Sīmaņa dziesmu pārlaicīgā, aizraujošā un reizē varenā sajūta. Kad Ģ.Burvis bija praksē pie cēsnieka, tēlnieka Kārļa Jansona, savu reizi tur iegriezies arī dziesminieks. Dziesmas, sarunas palikušas atmiņā. Māksli­nieka radītais “Dziesminieks”, izmantojot mūsdienīgā nerūsošā tērauda materiāla gaisīgumu un skicēm radnieciskā “metāla origami” stila vieglumu, uzrunā garāmgājējus, aicina piestāt.

Skulptūra tapusi lielākoties par ziedojumiem. Par piemiņas vietas veidošanu gādāja Austras biedrība un Cēsu paš­valdība.    Arī novada domes priekšsēdētāja vietniece Inese Suija-Markova atgādināja, ka Haralds Sīmanis un Cēsis ir nedalāmi. “Mūzika un paveiktie darbi, personība ir vērtība kultūras mantojumā.    Cēsis ir par vienu    kultūras telpu bagātākas,” uzsvēra I.Suija-Markova.

Muzicēja Latvijā pazīstami dziesminieki un Austrasbērni, H.Sīmaņa draugi. Dzirdot, kā noslēgumā atskan Haralda dziedātais “Ezers”, ne vienam vien acīs sariesās asaras, uzplaiksnīja atmiņas. “Kad Sīmaņa komanda atjaunoja Sv.Jāņa baznīcas jumtu, pusdienlaikā lavījos baznīcā, jo zināju, ka Haralds spēlēs ērģeles. Fascinēja viņa balss. Kaut, kā jau padomju laikā, iet baznīcā nebija pieņemts. Tad viņu satiku kādā pasākumā Izstāžu namā, kurā piedalījos, un Haralds dziedāja. Pēc tam viņš otrā stāva istabā spēlēja un dziedāja. Tas bija kas tāds, kas palicis atmiņā. Bijām sveši, bet jutāmies kā savējie,” atmiņās kavējas cēsniece Lauma Daugiša un atklāj, ka H.Sīmaņa dziesmas klausās regulāri, jo tādas balss nav nevienam. “Un “Ezeru” neviens tā nespēj izpildīt, atklāt dziesmas dvēseli,” uzsver cēsniece un piebilst, ka Haralds kā sava ceļa gājējs arī saviem tautiešiem ir pierādījis, ka ejot un darot var daudz sasniegt.

Cēsniece Rasma Kerliņa atceras, kā 1973., 1974.gadā    Rīgas ielā kādā dzīvoklī salasījās draugu pulciņš un dziedāja dziesmas, kuras nebija pieņemts dziedāt. ”Mans vīrs bija Haralda klases biedrs, abi sēdēja vienā solā un kā jau puikas kaitināja skolotājus. Haraldu interesēja mūzika, arī viņa tēvs bija muzikāls. Aivars un Haralds visu mūžu viens otru neaizmirsa,” pastāsta Rasma un piebilst, ka gandrīz blakus tagad ir Aivara Kerliņa veidotie kausi pretī vecajai alus darītavai un skulptūra Haraldam. Alīda Grīnfelde atklāj, ka Haralda balss vienmēr saviļņojusi un , lai kuro reizi dzird    “Ezeru”, vienaldzīgs nevar palikt.     

Valentīna un Gundars Dolmaņi savās Jaunpiebalgas “Lielkrūzēs” daudzkārt uzņēmuši dziesminiekus, starp viņiem arī Haraldu. “Īstāku cilvēku nepazīstu,” saka Valentīna, bet Gundars uzsver: “Vienmēr patīkams, tolerants, bez ambīcijām, pieejams, atsaucīgs.” Valentīna atceras, ka savulaik dziesminieku aicinājusi uz tautskolu. Kopā ar vides žurnālisti runājuši par vides jautājumiem, Haralds dziedāja. “Viņš bija pašpietiekams, par savām sāpēm nepauda pasaulei. Nevarējām iedomāties, cik pieticīgi viņš dzīvoja. Kad nodega mājiņa, brīnījos, cik maza bija sabiedrības atsaucība, lai palīdzētu. Kad viņa vairs nav, saprotam, ka pietrūkst. Un tas ir šis brīdis. Viņa devumu vēl neapzināmies. Nav svarīgi, cik dziesma ir gara, svarīgi, cik tā saturīga,” pārdomās dalās jaunpiebaldzēniete. Guntars    uzsver, ka pēc katras tikšanās ar Haraldu palikusi tīra sajūta. “Lielkrūžu” ezers skumst pēc Haralda.

Novērtējot skulptūru “Dziesminieks”, H.Sīmaņa dēls Sandijs Sīmanis atzīst: “Labi, ka tā ir metālā, nevis akmenī, kā pierasts. Gan jau tēvam patiktu. Kaut spēlēju dažādus instrumentus, neesmu ne dziedātājs, ne mūziķis, bet jumiķis,” saka Sandijs un atklāj, ka ģimenē visiem vistuvākā ir    Haralda dziesma “Man skauž”, kurai daudz versiju. Koncertos bieži to dziedāja pēdējo.

H.Sīmanis tagad aicina saņemties drosmi un darīt, dziedāt, iet ceļu, kas katram ir savs.    Ik soli atkāpjoties vai paejot tuvāk, skulptūra izskatās citāda. Tā tikpat mainīga saulainās un pelēkās dienās. Kā jau dziesminieks, komponists, ērģelnieks, jumiķis vai vienkārši talantīgs un jauks cilvēks Haralds Sīmanis. “Maija parkā, no ielas redzamā vietā, kur var piesēst un padomāt, kāds var arī muzicēt. Domāju, ka kultūras darbinieki nepalaidīs garām iespēju te rīkot brīvdabas pasākumus, tādus bez pompozitātes un izspēles, bet vienkāršus, kāds bija pats Haralds,” uzskata Guna Rukšāne.    Bet kādā sarunā izskanēja: “Tad nākamsestdien tiekamies pie Sīmanīša!” Šī vieta var kļūt par jaunu kultūrvietu, kur satikties, muzicēt un klausīties mūziku.

Diemžēl ne viens vien cēsnieks pēc skulptūras atklāšanas brīža palika neziņā, kāpēc gan paši cēsnieki tik maz bija aicināti iesaistīties, jo visu izdarīt uzņēmās Austras biedrība.