Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Cilvēktiesības. Tās ir pašsaprotamas, bet nedrīkst apdraudēt citus

Anna Kola
05:06
27.05.2024
191
Intervijai Cilvëktiesîbas

Evija Velvele. FOTO: no albuma

Cēsniece Evija Velvele, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes studiju programmas “Tiesību zinātne” pirmā kursa studente, Cēsu Valsts ģimnāzijas absolvente, kopā ar studiju un komandas biedru Ņikitu Paņinu tika atzīti par labāko komandu Tiesībsarga tiesas procesa izspēlē cilvēktiesībās.

Lai piedalītos izspēlē, studentiem bija jāpilda rakstiski darbi, pēc tiem žūrija izvēlējās astoņas komandas, kas savas zināšanas un prasmes apliecināja klātienē.

-Vai bijāt gandarīta, ka ieguvāt iespēju piedalīties tiesas procesa izspēlē?

-Zināju, ka vēlos izmēģināt spēkus un piedalīties izspēlēs, jo tā ir kolosāla pieredze, ko iegūt studiju laikā. Mūsu komanda kopā ar trenerēm gatavojās vairākus mēnešus, un tas arī ļoti atmaksājās, jo ieguvām pirmo vietu! Gandarījuma sajūta vēl joprojām nav pazudusi, jo tā ne vien bija mūsu pirmā pieredze tādās izspēlēs, turklāt vēl esot pirmkursniekiem, kuri, galu galā, divatā izcīnīja šo uzvaru! Bija izaicinoši, jo šī gada izspēles kāzuss jeb juridiskā problēmsituācija ietvēra juridiskus jautājumus tādās jomās, ar kurām studiju procesā vēl nebijām saskārušies, bet mūsu treneres bija lielākais atbalsts un palīdzība.

-Kā interešu laukā ienāk cilvēktiesības un viss ar to saistītais?

-Ar cilvēktiesībām visi sastopamies ik dienu, cits vairāk, cits – mazāk. Tās ir mūsu pamattiesības. Tiesības uz goda un cieņas neaizskaramību, tiesības uz darbu, tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi. Pro­tams, man studiju dēļ ar tām nākas saskarties krietni biežāk nekā vidēji cilvēkam. Ar tām visvairāk esmu iepazinusies starptautisko cilvēktiesību pamatu un konstitucionālo tiesību kursā un zinu, ka tās būs aktuālas visu studiju garumā. Arī sekojot līdzi tam, kas notiek pasaulē, redzams, ka bieži vien konkrēti notikumi diezgan būtiski skar cilvēktiesību jautājumus un veido izpratni par tiem, tādēļ cilvēktiesību ienākšana gan manā, gan citu interešu lokā ir un būs pastāvīga. 

-Mūsdienās demokrātija sāk iegūt mazliet citu nokrāsu. Dažkārt šķiet, ka brīvības kļūst pārāk daudz, ka reizēm vārda brīvība robežojas ar aizvainojošu, naida pilnu runu. Kā jūs to vērtējat?

-Tā patiešām ir ļoti aktuāla tēma, un diemžēl ir cilvēki, kas ļaunprātīgi izmanto savas tiesības. Protams, tādas pamattiesības kā vārda un apziņas brīvība ir svarīgas, tās aizsargā arī mūsu valsts konstitūcija, taču ne visas pamattiesības ir absolūtas, proti, ne visas pamattiesības nedrīkst ierobežot. Arī mūsu Satversme paredz iespēju pamattiesības ierobežot – to noteic tās 116.pants. Pamattiesību ierobežošana ir pieļaujama, kad tam ir kāds leģitīms mērķis. Konkrēti, Satversme paredz šo tiesību ierobežošanu tad, kad nepieciešams aizsargāt citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Arī es uzskatu, ka šādai brīvībai cilvēkiem ir jābūt tiktāl, cik ar to saistītās rīcības neaizskar citu cilvēku tiesības vai neapdraud tos. Tas, piemēram, ka cilvēkam dota vārda brīvība, nedod viņam tiesības ar saviem izteikumiem aizskart cita cilvēka cieņu un godu. Ne vienmēr mēs to spēsim regulēt un novērst, bet mums kā sabiedrībai ir jātiecas uz savu tiesību un pienākumu izpratni, kā arī uz lielāku savstarpēju cieņu citam pret citu. Tā arī mums būs mazliet vieglāk uzturēt demokrātijas pozitīvo aspektu.

-Vai nācija varētu pastāvēt, ja nebūtu kāds, kas uzrauga cilvēktiesību ievērošanas principus?

-Būtībā nācija ietver sevī kopīgu vērtību, īpatnību pastāvēšanu, kas veido cilvēku kolektīvo apziņu. Lai nācija pastāvētu, tai ir nepieciešama šī kopējā ekonomiskā, politiskā un kultūras pieredze, kas iegūta pagātnē, un vēlme, balstoties uz šo pieredzi un kopējām vērtībām, to turpināt veidot un attīstīt arī turpmāk. Ir grūti teikt, vai nācija patiesi varētu vai nevarētu pastāvēt bez cilvēktiesību ievērošanas uzraudzības, jo tas nav būtiskākais nācijas pastāvēšanas priekš­noteikums.

Tomēr, manuprāt, tā tik un tā spētu pastāvēt, kaut vai ņemot vērā, ka tāds “cilvēktiesību sargs” daudzviet izveidojies laika ziņā relatīvi nesen, bet dažādas nācijas pastāv jau gadu simtiem.  Taču šis ombuda institūts sniedz papildu palīdzību savstarpējās vienlīdzības un ikviena tiesību ievērošanas nodrošināšanai, kas mūsdienās nu jau kļūst arvien vairāk un vairāk nepieciešama.

-Pēdējos gados aktuāla tēma par sieviešu tiesībām. Vai ir nācies saskarties arī ar to?

-Savulaik teorētiskā līmenī saskāros ar tām vidusskolā, rakstot referātu par Aspazijas profesionālās darbības ieguldījumu Latvijas 19. un 20.gadsimtā sabiedrībā un valsts politikā. Aspazija sieviešu emancipācijas jautājumu aktualizējusi un vērsusi tam uzmanību gan daiļradē, gan arī kā politiķe Satversmes sapulcē. Protams, bez viņas tā laika ieguldījuma un tāda kā tiesību “pamata” mēs nesa­sniegtu tādas sieviešu tiesības, kādas tās ir tagad Latvijā. Kaut arī Eiropas Savienībā viena no aktu­ālajām problēmām vēl joprojām ir tā, ka sievietes vidēji pelna mazāk nekā vīrieši, kopumā laika gaitā dzimumu vienlīdzība sociālos, politiskos un ekonomiskos jautājumos ir palielinājusies. Arī es savā profesionālajā vidē neesmu saskārusies ar nopietnu nevienlīdzības sajūtu vai pastiprinātu nepieciešamību savas kā sievietes tiesības aizstāvēt. Dažbrīd gan sadzīves jautājumos, diskutējot ar citiem, saprotu, ka sievietes loma sabiedrībā un viņas tiesības tiek interpretētas ļoti dažādi un šādas domas un viedokļi mēdz būt arī diezgan primitīvi un stereotipizēti.

-Cik lielu loma mūsu valstī ir Tiesībsarga birojam? Kā vērtējat tā darbu?

-Iespējams, daļai cilvēku nav tādas vienotas un padziļinātas izpratnes, kas tad īsti ir Tiesībsargs un ko tas dara. Tā patiesībā ir lieliska un nozīmīga institūcija, kuras uzdevums ir uzraudzīt cilvēktiesību ievērošanu Latvijā. Ja cilvēks kādā situācijā tiek diskriminēts vai cilvēkam kā personai ar invaliditāti netiek nodrošinātas viņa pamattiesības, tad persona droši var vērsties Tiesīb­sarga birojā, lai situāciju risinātu.  Svarīgi ir arī uzsvērt, ka Tiesīb­sarga biroja pārstāvji arī regulāri viesojas skolās, lai stāstītu par ar cilvēktiesībām saistītiem jautājumiem un aktualitātēm. Nesen speciālisti bija arī Cēsu Valsts ģimnāzijā, skolēniem stāstīja par datu aizsardzību. Uzskatu, ka par šo jomu uzzināt ko jaunu ir svarīgi, manuprāt, jauniešus par to būtu vēl vairāk jāinformē, jo skolā tādas papildizglītošanas pietrūkst. Kā saka – informēta un izglītota sabiedrība ir valsts lielākā vērtība. Pēc manām domām, Tiesībsarga birojs dara lielu un svarīgu darbu. Es noteikti ieteiktu ikvienam kādreiz apskatīt Tiesībsarga mājaslapu, lai zinātu, kādās situācijās būtu noderīgi izmantot iespēju, ka mums šāds “cilvēktiesību sargs” ir, un vērsties tieši šajā institūcijā.

-Vai izvēle studēt tiesības bija ilgi briedis lēmums?

-Jau no pamatskolas beigām biju diezgan pārliecināta, ka studēšu jurisprudenci, biju pārliecināta, ka vislabāko rezultātu spēšu sasniegt tieši ar savām oratores spējām. Vidusskolas laikā sekoju līdzi pasākumiem, ko Latvijas Universitāte rīkoja skolēniem, apmeklēju tos. Saņēmu atbildes uz daudziem jautājumiem, rezultātā zināju, ja vēlos studēt jurisprudenci, tad Latvijas Universitāte ir man vispiemērotākā vieta, un vēl joprojām tā uzskatu. Visvērtīgākais, ka pasniedzēji ir savas jomas profesionāļi un bieži vien arī mūsu obligātās literatūras autori. Tas daž­brīd rada sirreālu sajūtu, ka auditorijas priekšā stāv persona, kuras mācību literatūru lasu ik dienu un varu uzdot jebkādu sev interesējošu jautājumu, ja kaut ko nesaprotu. Jāteic arī, ka zināju – slodze universitātē būs liela, bet saprotu, ka tā ir objektīvi attaisnojama, jo mums kā topošajiem juristiem jābūt ļoti kompetentiem, zinošiem un precīziem. Esmu ļoti apmierināta ar savu izvēli.

-Vai nākotnes plāni saistīti ar jurisdikcijas jomu? Cilvēktie­sību jomu?

-Es teiktu – neviens nekad nezina, kas viņu sagaida nākamajā dienā, kur nu vēl pēc pāris gadiem. Protams, pašreiz plānos ir pabeigt bakalaura studijas un turpināt mācīties maģistrantūrā, lai kārtotu vienoto juristu kvalifikācijas eksāmenu. Tādēļ pašlaik varu teikt, ka vēlos savu nākotni saistīt ar jurisprudences jomu.

Pagaidām grūti teikt, kura jurisprudences apakšnozare būs īstā, jo vēl ir tikai pirmais kurss, taču laika gaitā noteikti zināšu, kas būs sirdij tuvāks. No šobrīd apgūtajiem kursiem vismīļākais noteikti ir konstitucionālās tiesības.

-Par dzimto pusi – Cēsu novadu. Kādas atmiņas par laiku un mācībām šeit?

-Patiesībā atmiņu ir ļoti daudz, jo īpaši no pēdējiem skolas gadiem – tie bijuši ļoti piepildīti. Esmu mācījusies gan Cēsu pilsētas Pastariņa sākumskolā, gan Cēsu Valsts ģimnāzijā un varu teikt, ka skola man iemācīja disciplīnu un centību, kas ir vitāli nepieciešami studijās. Protams, dalība debašu pulciņā visu vidusskolas laiku deva labus pamatus tieši jurisprudences studijām, jo tur argumentēšana ir viena no svarīgākajām prasmēm. Kopumā atceros skolas gadus kā diezgan izaicinošus, taču tieši tā slodze un neskaitāmie izaicinājumi lika pamatus augstskolai. Visas pūles turpina atmaksāties, jo skola iemācīja saņemties un smagi strādāt, lai sasniegtu vēlamos rezultātus. Vairāk no sentimentālās puses – liels ieguvums ir sirdij tuvi skolotāji un draugi, kas ir bijuši neatņemama skolas gaitu sastāvdaļa un bez kuriem šis ceļš būtu bijis daudz grūtāks.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ilze Liepa - kopš piecu gadu vecuma teātrī

05:51
04.12.2025
131

“Cēsu Mazais teātris” sevi pieteica 2019.gadā ar iestudējumu “Antālija”. Latvijā jaunu profesionālu mazās formas teātri izveidoja aktrise Ilze Liepa, kura līdz tam bija redzama uz Valmieras teātra skatuves. Aktrise piepildīja pirms kāda laika radušos ideju par savu teātri. Ilze pastāsta “Druvai” gan par Cēsu Mazā teātra aktu­alitātēm, gan pakavējas atmiņās par tapšanas vēsturi un savu […]

No Kanādas atgriežas uz dzīvi Cēsīs

05:03
03.12.2025
627
1

Liene Sestule pēc 15 gadu ilgas prombūtnes Kanādā atgriezusies dzimtajā Cēsu novadā. Viņa “Druvai” atzīst, ka, atgriežoties pēc tik ilga laika, esot sajūta, ka viss atkal dzīvē jāsāk no jauna. Daudz šo gadu laikā esot mainījies, piemēram, banku sistēma. “Es it kā ne mirkli nepārtraucu kontaktus ar Latviju un katru gadu braucu šurp. Tomēr, kad […]

Tieši drūmākajā gadalaikā spēt ieraudzīt dzīves skaistumu

05:00
02.12.2025
146

Ceļā uz veikalu iepirkties “Druva” sastop amatieti Anitu Daiju. Uz vaicājumu, kā klājas, Anitai nav citu domu, kā ar azartu teikt: “Ļoti labi!” Izrādās, viņa tikai pirms nepilna mēneša devusies pelnītā pensijā un vēl ir kā apreibusi no brīvības sajūtas. Anita aizvadītos gadus strādājusi par sētnieci, tīrījusi Ģikšu pagasta centru, visus galvenos celiņus. “Esmu ļoti […]

Ceļā pretim gaismai un brīnumam

05:55
01.12.2025
241

Svētdien Pirmā Advente. Sākas pārdomu laiks un ceļš pretī Ziemassvētkiem, pretī gaismai. Par notikumiem apkārt, sevis meklējumiem, atvērtību saruna ar evaņģēliski luteriskās baznīcas Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Apšu – Lodes draudžu mācītāju Andri Vilemsonu. -Par Adventi, Ziemas­svētkiem jau krietnu laiku skandē lielveikali, reklāmas, atgādina dažādas labdarības akcijas. -Tā bijis vienmēr. Mana dzīves filozofija – vislabākā diena […]

No notīm līdz emocijām

05:35
28.11.2025
43

Dainis Skutelis un viņa lielākā radošā loma Pirmo reizi Latvijā ir skatāms Franca Lehāra meistardarbs, operete “Džudita”, mīlas stāsts par kaislīgu satikšanos un šķiršanos, kad Džuditas mīļotais Oktāvio dodas karā. Operete atklāj kaisles, likteņa, mīlestības un arī nodevības spēku. Lai gan darbu iestudējusi starptautiska komanda, operetes teksti un dziesmas ir latviešu valodā. Izpirkta un skatītāju […]

Aukstajam laikam šuj siltas segas

06:32
27.11.2025
449

“Milzīgs paldies mammai Skaidrītei, kas mani vienmēr atbalstījusi, un māsai Ingai, viņa man ir bijusi paraugs un palīdzējusi virzīties uz priekšu,” sarunā par uzņēmējdarbību šuvējas arodā būtiskāko uzsver Ilvija Tīrone-Gabrānova, akcentējot, ka ģimenes atbalsts vienmēr ir bijusi viņas stiprā aizmugure. Ilvija dzīvojusi un dzīvo Cēsu novadā, izņemot periodus, kad mācījās Rīgā un kādu brīdi mitinājās […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
29
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi