Cēsniece Evija Velvele, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes studiju programmas “Tiesību zinātne” pirmā kursa studente, Cēsu Valsts ģimnāzijas absolvente, kopā ar studiju un komandas biedru Ņikitu Paņinu tika atzīti par labāko komandu Tiesībsarga tiesas procesa izspēlē cilvēktiesībās.
Lai piedalītos izspēlē, studentiem bija jāpilda rakstiski darbi, pēc tiem žūrija izvēlējās astoņas komandas, kas savas zināšanas un prasmes apliecināja klātienē.
-Vai bijāt gandarīta, ka ieguvāt iespēju piedalīties tiesas procesa izspēlē?
-Zināju, ka vēlos izmēģināt spēkus un piedalīties izspēlēs, jo tā ir kolosāla pieredze, ko iegūt studiju laikā. Mūsu komanda kopā ar trenerēm gatavojās vairākus mēnešus, un tas arī ļoti atmaksājās, jo ieguvām pirmo vietu! Gandarījuma sajūta vēl joprojām nav pazudusi, jo tā ne vien bija mūsu pirmā pieredze tādās izspēlēs, turklāt vēl esot pirmkursniekiem, kuri, galu galā, divatā izcīnīja šo uzvaru! Bija izaicinoši, jo šī gada izspēles kāzuss jeb juridiskā problēmsituācija ietvēra juridiskus jautājumus tādās jomās, ar kurām studiju procesā vēl nebijām saskārušies, bet mūsu treneres bija lielākais atbalsts un palīdzība.
-Kā interešu laukā ienāk cilvēktiesības un viss ar to saistītais?
-Ar cilvēktiesībām visi sastopamies ik dienu, cits vairāk, cits – mazāk. Tās ir mūsu pamattiesības. Tiesības uz goda un cieņas neaizskaramību, tiesības uz darbu, tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi. Protams, man studiju dēļ ar tām nākas saskarties krietni biežāk nekā vidēji cilvēkam. Ar tām visvairāk esmu iepazinusies starptautisko cilvēktiesību pamatu un konstitucionālo tiesību kursā un zinu, ka tās būs aktuālas visu studiju garumā. Arī sekojot līdzi tam, kas notiek pasaulē, redzams, ka bieži vien konkrēti notikumi diezgan būtiski skar cilvēktiesību jautājumus un veido izpratni par tiem, tādēļ cilvēktiesību ienākšana gan manā, gan citu interešu lokā ir un būs pastāvīga.
-Mūsdienās demokrātija sāk iegūt mazliet citu nokrāsu. Dažkārt šķiet, ka brīvības kļūst pārāk daudz, ka reizēm vārda brīvība robežojas ar aizvainojošu, naida pilnu runu. Kā jūs to vērtējat?
-Tā patiešām ir ļoti aktuāla tēma, un diemžēl ir cilvēki, kas ļaunprātīgi izmanto savas tiesības. Protams, tādas pamattiesības kā vārda un apziņas brīvība ir svarīgas, tās aizsargā arī mūsu valsts konstitūcija, taču ne visas pamattiesības ir absolūtas, proti, ne visas pamattiesības nedrīkst ierobežot. Arī mūsu Satversme paredz iespēju pamattiesības ierobežot – to noteic tās 116.pants. Pamattiesību ierobežošana ir pieļaujama, kad tam ir kāds leģitīms mērķis. Konkrēti, Satversme paredz šo tiesību ierobežošanu tad, kad nepieciešams aizsargāt citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Arī es uzskatu, ka šādai brīvībai cilvēkiem ir jābūt tiktāl, cik ar to saistītās rīcības neaizskar citu cilvēku tiesības vai neapdraud tos. Tas, piemēram, ka cilvēkam dota vārda brīvība, nedod viņam tiesības ar saviem izteikumiem aizskart cita cilvēka cieņu un godu. Ne vienmēr mēs to spēsim regulēt un novērst, bet mums kā sabiedrībai ir jātiecas uz savu tiesību un pienākumu izpratni, kā arī uz lielāku savstarpēju cieņu citam pret citu. Tā arī mums būs mazliet vieglāk uzturēt demokrātijas pozitīvo aspektu.
-Vai nācija varētu pastāvēt, ja nebūtu kāds, kas uzrauga cilvēktiesību ievērošanas principus?
-Būtībā nācija ietver sevī kopīgu vērtību, īpatnību pastāvēšanu, kas veido cilvēku kolektīvo apziņu. Lai nācija pastāvētu, tai ir nepieciešama šī kopējā ekonomiskā, politiskā un kultūras pieredze, kas iegūta pagātnē, un vēlme, balstoties uz šo pieredzi un kopējām vērtībām, to turpināt veidot un attīstīt arī turpmāk. Ir grūti teikt, vai nācija patiesi varētu vai nevarētu pastāvēt bez cilvēktiesību ievērošanas uzraudzības, jo tas nav būtiskākais nācijas pastāvēšanas priekšnoteikums.
Tomēr, manuprāt, tā tik un tā spētu pastāvēt, kaut vai ņemot vērā, ka tāds “cilvēktiesību sargs” daudzviet izveidojies laika ziņā relatīvi nesen, bet dažādas nācijas pastāv jau gadu simtiem. Taču šis ombuda institūts sniedz papildu palīdzību savstarpējās vienlīdzības un ikviena tiesību ievērošanas nodrošināšanai, kas mūsdienās nu jau kļūst arvien vairāk un vairāk nepieciešama.
-Pēdējos gados aktuāla tēma par sieviešu tiesībām. Vai ir nācies saskarties arī ar to?
-Savulaik teorētiskā līmenī saskāros ar tām vidusskolā, rakstot referātu par Aspazijas profesionālās darbības ieguldījumu Latvijas 19. un 20.gadsimtā sabiedrībā un valsts politikā. Aspazija sieviešu emancipācijas jautājumu aktualizējusi un vērsusi tam uzmanību gan daiļradē, gan arī kā politiķe Satversmes sapulcē. Protams, bez viņas tā laika ieguldījuma un tāda kā tiesību “pamata” mēs nesasniegtu tādas sieviešu tiesības, kādas tās ir tagad Latvijā. Kaut arī Eiropas Savienībā viena no aktuālajām problēmām vēl joprojām ir tā, ka sievietes vidēji pelna mazāk nekā vīrieši, kopumā laika gaitā dzimumu vienlīdzība sociālos, politiskos un ekonomiskos jautājumos ir palielinājusies. Arī es savā profesionālajā vidē neesmu saskārusies ar nopietnu nevienlīdzības sajūtu vai pastiprinātu nepieciešamību savas kā sievietes tiesības aizstāvēt. Dažbrīd gan sadzīves jautājumos, diskutējot ar citiem, saprotu, ka sievietes loma sabiedrībā un viņas tiesības tiek interpretētas ļoti dažādi un šādas domas un viedokļi mēdz būt arī diezgan primitīvi un stereotipizēti.
-Cik lielu loma mūsu valstī ir Tiesībsarga birojam? Kā vērtējat tā darbu?
-Iespējams, daļai cilvēku nav tādas vienotas un padziļinātas izpratnes, kas tad īsti ir Tiesībsargs un ko tas dara. Tā patiesībā ir lieliska un nozīmīga institūcija, kuras uzdevums ir uzraudzīt cilvēktiesību ievērošanu Latvijā. Ja cilvēks kādā situācijā tiek diskriminēts vai cilvēkam kā personai ar invaliditāti netiek nodrošinātas viņa pamattiesības, tad persona droši var vērsties Tiesībsarga birojā, lai situāciju risinātu. Svarīgi ir arī uzsvērt, ka Tiesībsarga biroja pārstāvji arī regulāri viesojas skolās, lai stāstītu par ar cilvēktiesībām saistītiem jautājumiem un aktualitātēm. Nesen speciālisti bija arī Cēsu Valsts ģimnāzijā, skolēniem stāstīja par datu aizsardzību. Uzskatu, ka par šo jomu uzzināt ko jaunu ir svarīgi, manuprāt, jauniešus par to būtu vēl vairāk jāinformē, jo skolā tādas papildizglītošanas pietrūkst. Kā saka – informēta un izglītota sabiedrība ir valsts lielākā vērtība. Pēc manām domām, Tiesībsarga birojs dara lielu un svarīgu darbu. Es noteikti ieteiktu ikvienam kādreiz apskatīt Tiesībsarga mājaslapu, lai zinātu, kādās situācijās būtu noderīgi izmantot iespēju, ka mums šāds “cilvēktiesību sargs” ir, un vērsties tieši šajā institūcijā.
-Vai izvēle studēt tiesības bija ilgi briedis lēmums?
-Jau no pamatskolas beigām biju diezgan pārliecināta, ka studēšu jurisprudenci, biju pārliecināta, ka vislabāko rezultātu spēšu sasniegt tieši ar savām oratores spējām. Vidusskolas laikā sekoju līdzi pasākumiem, ko Latvijas Universitāte rīkoja skolēniem, apmeklēju tos. Saņēmu atbildes uz daudziem jautājumiem, rezultātā zināju, ja vēlos studēt jurisprudenci, tad Latvijas Universitāte ir man vispiemērotākā vieta, un vēl joprojām tā uzskatu. Visvērtīgākais, ka pasniedzēji ir savas jomas profesionāļi un bieži vien arī mūsu obligātās literatūras autori. Tas dažbrīd rada sirreālu sajūtu, ka auditorijas priekšā stāv persona, kuras mācību literatūru lasu ik dienu un varu uzdot jebkādu sev interesējošu jautājumu, ja kaut ko nesaprotu. Jāteic arī, ka zināju – slodze universitātē būs liela, bet saprotu, ka tā ir objektīvi attaisnojama, jo mums kā topošajiem juristiem jābūt ļoti kompetentiem, zinošiem un precīziem. Esmu ļoti apmierināta ar savu izvēli.
-Vai nākotnes plāni saistīti ar jurisdikcijas jomu? Cilvēktiesību jomu?
-Es teiktu – neviens nekad nezina, kas viņu sagaida nākamajā dienā, kur nu vēl pēc pāris gadiem. Protams, pašreiz plānos ir pabeigt bakalaura studijas un turpināt mācīties maģistrantūrā, lai kārtotu vienoto juristu kvalifikācijas eksāmenu. Tādēļ pašlaik varu teikt, ka vēlos savu nākotni saistīt ar jurisprudences jomu.
Pagaidām grūti teikt, kura jurisprudences apakšnozare būs īstā, jo vēl ir tikai pirmais kurss, taču laika gaitā noteikti zināšu, kas būs sirdij tuvāks. No šobrīd apgūtajiem kursiem vismīļākais noteikti ir konstitucionālās tiesības.
-Par dzimto pusi – Cēsu novadu. Kādas atmiņas par laiku un mācībām šeit?
-Patiesībā atmiņu ir ļoti daudz, jo īpaši no pēdējiem skolas gadiem – tie bijuši ļoti piepildīti. Esmu mācījusies gan Cēsu pilsētas Pastariņa sākumskolā, gan Cēsu Valsts ģimnāzijā un varu teikt, ka skola man iemācīja disciplīnu un centību, kas ir vitāli nepieciešami studijās. Protams, dalība debašu pulciņā visu vidusskolas laiku deva labus pamatus tieši jurisprudences studijām, jo tur argumentēšana ir viena no svarīgākajām prasmēm. Kopumā atceros skolas gadus kā diezgan izaicinošus, taču tieši tā slodze un neskaitāmie izaicinājumi lika pamatus augstskolai. Visas pūles turpina atmaksāties, jo skola iemācīja saņemties un smagi strādāt, lai sasniegtu vēlamos rezultātus. Vairāk no sentimentālās puses – liels ieguvums ir sirdij tuvi skolotāji un draugi, kas ir bijuši neatņemama skolas gaitu sastāvdaļa un bez kuriem šis ceļš būtu bijis daudz grūtāks.
Komentāri