No Latvijas līdz piefrontes zonai Ukrainā

Veselavietis Ēvalds Krieviņš  ir azartisks, viņam patīk risks, jau sen domājis, kā praktiski palīdzēt Ukrainai. Naudas ziedojums šķita vienkāršākais veids, bet vīrs ar militāro pieredzi, atvaļināts    pulkvežleitnants varētu vairāk.

Risinājums būtu braukt, lai aizvestu ukraiņiem kādu mašīnu. Šofera pieredze braucienos  kolonā arī ir.    Ēvalds pieteicās par rezerves šoferi. Atnāca ziņa, ka jādodas ceļā. Humānās palīdzības  sūtījumu organizēja un koordinēja viena no Pierīgas uzņēmēju biedrībām. Organizētājs nodrošina degvielu un atgriešanos no Ļvivas. Pārējās izmaksas dalībnieku ziņā. Bija uzticēts auto un krava, kas jānogādā norādītā vietā. Turklāt pēc noteikumiem par auto un kravu atbildīgs ir šoferis. Apdrošināšana  nav paredzēta.       

“Četros no rīta sapulcējāmies, iekrāvām degvielas tvertnes, sakārtojām humānās palīdzības mantas. Sešas mašīnas  un septiņi šoferi devāmies ceļā. Mums ar Aigaru, kurš arī šādā braucienā devās pirmoreiz, bija jābrauc ar kravas mersedesu, kurā atradās degvielas rezerve,” stāsta Ēvalds un piebilst, ka braukt konvojā, kā tagad sauc auto rindu, kas dodas uz Ukrainu, nav tas pats, kas turēties pilsētas satiksmes plūsmā.    Jāseko vadošajam auto, jācenšas neļaut kādam iespraukties pa vidu. Arī jāievēro minimāla distance un vienlaikus jācenšas ievērot ceļa zīmes un luksoforu signālus.

Katrā ceļa posmā gaidīja savi izaicinājumi. “Braukšana pa Lietuvu bija kā murgs, ātruma ierobežojumi, radari. Pirms Polijas robežas salējām pilnas degvielas bākas, lai nebūtu problēmu ar poļu muitniekiem, kuri izlases kārtā pārbauda automašīnas. Lietuvas policijas patruļmašīna apmeta ap mums loku, bet lika mierā, redzot, ka esam tranzīta kolona.  Polijas pusē varēja izbaudīt braukšanu pa bāni: 120 – 130 kilometrus stundā, cik nu tas mersis vilka,” stāsta Ēvalds. Pie Var­šavas nācies pamaldīties, līdz sasniedza tikšanās vietu.

“Te satikām Ukraiņu karavīru un rokmuzikantu, grupas “O.Torvald” līderi Žeņu. Grupa 2017.gadā piedalījās Eirovīzijā. Tagad viņš ir radio un televīzijas raidījumu vadītājs un producents. Polijā atgūstas no karā gūtajiem  ievainojumiem un aktīvi piedalās Ukrainas atbalsta organizēšanā. No viņa saņēmām “Nissan Pathfinder”, ko dāvinājis Alek­sandrs no    Mančestras,” pastāsta Ēvalds.

Ukrainas pierobežā automašīnas sagatavoja tālākam ceļam, noformēja muitas dokumentus, saņēma caurlaides, lai ar rītausmu brauktu    uz Hrebennes robežas pārejas punktu.

“Ukrainas muitā sākās neskaidrības, jo  bija mainījusies deklarāciju noformēšana. Tā nu automašīnas uz Ļvivu devās pa vienai, ne vairs kolonā. Tā kā man telefons bija vecā “Nokia”, nācās gaidīt kādu auto ar “Waze” un tam sekot. Te gan būtu noderējusi vecā labā karte,” atzīst atvaļinātais pulkvežleitnants. Vairākas ukraiņiem ziedotās automašīnas jau palika Ļvivā, sadalīja arī humānās palīdzības kravu. Bija veikti apmēram 1250 kilometri. No Ļvivas drīkstēja izbraukt tikai pēc astoņiem no rīta. Nakts bija mierīga, nekas neliecināja par karu. Tālāk ceļš veda uz Kijivu.

“Ukrainas ceļi bija labā stāvoklī, šāviņu bedres un tehnikas degšanas vietas rūpīgi aizlāpītas, bet brauktuves malās bija daudz dīvainu bedrīšu. Braucēji spiedās pie viduslīnijas. Ceļa apzīmējumi un zīmes bija izliktas “kā E­i­ropā”, bet tās neviens neievēroja. Arī radari bija tikai zīmes. Pa bāni vietām varēja skriet ar  150 km/h, mums ātrāk par  120 neizdevās. Pilsētiņās bija jāuzmanās no policijas. Lai saglabātu kolonu, nācās braukt agresīvi, sevišķi lielpilsētā,” iespaidos dalās Ēvalds un uzsver, ka bija jāizvairās no bedrītēm un apkārt skatīties nevarēja, bet Kijivā jāuzmanās sastrēgumos.

“Braucot pa apvedceļu uz Poltavu, šķērsojām bijušo frontes līniju. Ugunspunkti, ierakumi, prettanku šķēršļi, drupas… Vai­rāku augstceltņu augšējos stāvos bija redzamas raķešu trāpījumu pēdas. Parādījās pirmie blokposti jeb satiksmes kontroles posteņi, kas faktiski bija nelieli nocietinātie punkti. Tajos dežurēja karavīri un policisti. Ukraiņu karavīri runāja tikai ukrainiski, mēs angliski un krieviski. Bet Latvijas tranzīta numuri darīja savu, un ilgu aizķeršanos nebija,” par redzēto stāsta Ēvalds. Kad apstājušies, lai pagaidītu pārējos auto, uzvēdījusi savāda smarža. Ziedēja rapša lauks. Un debesīs zibsnīja rūsa.

Vakarā Poltavā sākās komandanta stunda, tika atslēgts pilsētas apgaismojums, bet luksofori darbojās. “Naktī atskanēja gaisa trauksme, bet neviens to neņēma vērā.  Paskatījos pa logu. Miers.  Gaisa trauksmes brīdinājumi pienāca arī uz telefoniem, bet iedzīvotāji tos ignorēja. Pieraduši pie kara,” atceras Ēvalds un piebilst, ka nesaprot, kāpēc Latvijā jādiskutē, kā brīdināt iedzīvotājus, ja tas nepieciešams.

Poltavā viņš nolēma nopirkt parastu Ukrainas karti, lai ceļā justos drošāk. “Vietām “Waze” darbība ir traucēta, svarīgākās ceļazīmes      aizkrāsotas vai noņemtas. Sazinājāmies, izmantojot “WhatsApp”, kas arī reizēm tika traucēts. Noturīgāka bija “Google MAP” lietotne, bet ar novecojušu situāciju,” skaidro autokolonas šoferis    un pastāsta, ka lielveikalā, kad paprasījis karti, pārdevēja vispirms aizdomīgi paskatījusies, tad saausījies apsargs. Karti tomēr izdevies iegādāties. Par to gan citi smējušies, ka viss būtu labi, ja vien to karti varētu iestūķēt “Nokia”, lai atrastu ceļu uz mājām. “Pilsētās lielveikalu, lielu tirdzniecības centru netrūkst. Viens sagrauts, drīz tiek uzbūvēts jauns,” bilst Ēvalds un piebilst, ka var vien brīnīties, cik ātri ukraiņi spēj atjaunot sagrauto un turpināt ikdienas dzīvi.

Tālāk ceļš veda aizvien tuvāk frontei. Tā abās pusēs vēl bija redzami ierakumi, ugunspunkti, ēku drupas. Sašautā tehnika bija aizvākta, ceļa segums salabots.    “Samērā labi saprotu ukraiņu valodu, bet neko nevaru pateikt. Ēstuvēs vispirms runāju angliski, tad pārgāju, kā saka, – Holivudas krievu valodu, beigās jau naudas valoda uzvarēja. Vīri smējās, ka pēc manis krievi ēstuvē sākuši runāt angliski,” ar smaidu atceras veselavietis un piebilst, ka savukārt piefrontes zonā darbojās gan mobilie sakari, gan internets, gan “Waze”.

Svjatohirskā bija īpaša tikšanās ar bataljona “Karpatska Sič” galveno mediķi Sarmīti Cīruli. “Nebija laika parunāties, karavīri gaidīja viņas palīdzību, nodevām vien sūtījumu,” bilst Ēvalds un atzīst, ka frontes tuvums, apmēram 20 km, darījis savu. Kaut arī valdīja klusums un sirēnas neskanēja, kāds pajautāja, cik tālu var aizšaut lielgabals.     

Tālāk pa frontes ceļiem uz Slavjansku, kur tika atstāti pēdējie auto ar palīdzību. Piere­dzējušie braucēji redzēja mašīnas, kuras paši atdzinuši – sašautiem logiem, bet aizvien brauc. Cik ilgi katra kalpos, neviens nevar pateikt.

Ukraiņu puiši bija sagādājuši ceļamaizi, jo labi saprata, ka latviešiem jāsteidzas ārā no piefrontes zonas. Autobuss un džips pa bedrainiem aplinkus ceļiem devās 35 stundu mājupceļā. Uz lielajiem ceļiem ik pēc kāda posma bija kontroles punkti.    Latvijas auto reģistrācijas numurs kalpoja kā caurlaide. Brauciena kopējais garums  bija apmēram 4700 kilometru. Ēvalds vienā dienā nobrauca 900.   

“Mums laimējās, nepiedzīvojām uzlidojumus. Arī ukraiņi atzina, ka ir tāds dažu dienu klusums. Nākamajā dienā pēc mūsu aizbraukšanas situācija mainījās,” pastāsta atvaļinātais pulkvežleitnants.

Pēc piecu dienu brauciena savi secinājumi, gūta pieredze. “Kolonas organizators un vadītājs, kuru saucām par Vadoni, bija haotisks, nesaprata, kā darīt. Ie­manījās dot pat norādes, lai T krustojumā braucam taisni. Visu izšķīra šoferu pieredze,” saka Ēvalds un piebilst, ka ir sarakstā un, ja būs vajadzība, brauks atkal. “Kā vīri vienojāmies – kopā, bet tikai ar citu    organizatoru. Sa­vulaik armijā vienā dienā nobraucu 1100 km, gribējās pārbaudīt savas spējas un pārspēt vienas dienas brauciena rekordu. Vēl viss priekšā,” nosaka veselavietis un atzīst, ka atgriešanās mājās bija kā atgriešanās citā pasaulē.