Kad dabas balss ir atslēga

Dzērbenē satikās Latvijā pazīstamās cimdu adītājas Jettes Užānes jeb Cimdu Jettiņas draugi, talanta cienītāji un viņas radošā ceļa turpinātāji. Savulaik viņa teikusi: “Svētki ir tad, kad satiekas cilvēki!” Jettes simtgade noteikti ir tā reize, tāpat kā iepriekšējos pavasaros maijā, Jetes dienā.

Jau vairākus gadus Dzērbe­nē, atceroties talantīgo cimdu adītāju, rīko izstādi. Šoreiz to veido 170 cimdu pāri un tekstilmākslinieces Madaras Briedes mākslas darbs no 115 cimdiem senajā adatu pinuma tehnikā. Skaidrojot izstādes tēmu “Dabas balss”, biedrības “Cimdu ceļš” vadītāja, Cimdu Jettiņas mantojuma glabātāja Elīna Apsīte    uzsver, ka dabas balss ir atslēga pie Jettiņas. “Gunāra Janaiša fotogrāfijā redzama Jettiņa pie loga. Tādu viņu daudzi atceras. Lūk, loga rāmis, caur kuru Jette kā caur portālu skatījās uz pasauli, kas kļuva aizvien plašāka un atdzīvojās,” stāsta Elīna un atgādina, ka šķitis ļoti būtiski, iesniedzot darbus izstādei, uzrakstīt impulsu, kas mudināja noadīt tādus cimdus. Jettiņas cimdi nav iedomājami bez stāstiem. Un izstādē stāsts ir katrā cimdu pārī.

Mākslinieki Ērika Māldere un Aigars Lenkevičs izstādi iekārtojuši vecu logu rāmjos, kas nākuši no dažādām mājām. “Viņa pasauli vēroja caur logu, tagad mēs logos skatāmies uz cimdiem,” teic Ē. Māldere un piebilst, ka varētu uzrakstīt pētījumu, kāpēc cilvēki ada, jo tas atklājas stāstos. “Tajos gan par to, ko gribas saglabāt, sak­nēm, gan atmiņām un prieku, arī prieku adīt. Daži cimdu pāri it kā lec ārā no pārējiem, un tad izlasi stāstu, ka tie adīti, guļot slimnīcā, domājot par veselību, un tāpēc ir koši, stipri, dzīvespriecīgi. Un    uz cimdiem raugies citādi. Vai cimdi ar zemenītēm, kas savērtas uz smilgas. Un stāsts, kā māte meitenītei lasa odziņas, un beigās teikums, kas visu pārvērš: “Ja tu man būtu!” Tās ir sievietes ilgas pēc turpinājuma,” pārdomās dalās māksliniece un piebilst, ka izstādē piedalās arī trīs tekstilmākslinieces un cerams, ar katru gadu Jettei veltītā izstāde ieinteresēs aizvien vairāk.

E.Apsīte atgādina, ka Jettes dzīve arī māca, ka drīkst iet savu ceļu. Bija laiks, kad Jettes cimdus adītājas kritizēja, neatzina, jo neturpina tautas tradīciju. Bet liktenim bija savs plāns, tas saveda kopā ar dzērbenieti, skolotāju Intu Aleksi, kura skolā iestudēja izrādes. Viņa Jettiņai lūdza radīt tērpus, un abas sadraudzējās. Kad 1980.gada vasarā Inta kā Jelgavas Tautas teātra režisore uz Dzērbeni atveda izrādi un aktieriem vajadzēja naktsmājas, tās tika rastas arī    Jettiņas “Lejniekos”. Var droši teikt, ka Inta un toreiz satiktais mākslas zinātnieks Māris Brancis izmainīja Cimdu Jettiņas dzīvi.

“Iepazināmies un    līdz vēlai naktij runājāmies.    Tad atbraucām visa ģimene, sākām regulāri ciemoties,” stāsta Māris Brancis, mākslas zinātnieks, Elīnas Apsītis tētis. Viņam radās iespēja sarīkot Jettes cimdu izstādi R.Blaumaņa un J.Rozentāla muzejā Rīgā.    Inta Alekse izveidoja izrādi par cimdiem un cilvēkiem, ko nospēlēja arī Dzērbenes vidusskolā.

“Kaut meistari neatzina Jettes cimdus, tajos bija kas tāds, pret ko nevarēja palikt vienaldzīgs, cimdi bija mākslas darbi,” saka M.Brancis un piebilst, ka Jette viņam mācījusi saskatīt krāsu tonalitātes.

Elīna pauž gandarījumu, ka arī tie, kuri ievēro tradīciju, ļaujas paskatīties ārā pa logu un noadīt savus pūpolus, egles, dīķi, salasītās odziņas. “Tā ir Jettes radošā dzirksts. Liktenis viņai daudz atņēma, bet viņa varēja tik daudz izdarīt,” uzsver Elīna, bet Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena atgādina, ka ikreiz, svinot nozīmīgas jubilejas, ir sajūta, ka šis cilvēks ir klāt, jo dzīvo    savos darbos. Cimdu adīšana nezūd, to turpina nākamās paaudzes, meklējot aizvien ko jaunu.   “Viņas apbrīnojamais spēks lika pārvarēt sāpes un radīt skaisto. Fiziskās sāpes var izturēt, viņa to pierādījusi ar cimdiem. Pamazām, pacietībā turpinot savu ceļu,” uzsver L.Rubena.

Izstādē arī Inetas Krastiņas 38 Jettes adīto cimdu atdarinājumi. Abas tikušās    80.gadu sākumā, kad Jette arī ierādīja dažus savus paņēmienus un stāstīja par kompozīcijas niansēm, laukuma proporcijām. Ineta pēta Jettes cimdus un atzīst, ka tā ir vesela pasaule, kur ļoti neierasti savijas tehnika, pielietojums un visam pāri dzijas smalkās, tonālās nianses.

“Pusgadu strādāju tikai ar Jettes cimdiem, un ik pa laikam jānoada kas vienkāršs, strukturēts, lai atpūstos, jo katrs Jettes cimds ir jāatšifrē, jāmeklē toņi. V.Purvīša gleznai Jettes cimdos datorā zīmēju katru bērza lapiņu, zariņu, un katram sava nianse.  Ar mūsdienīgākiem materiāliem radīt cimdus kā Jettei ir ļoti grūti,” stāsta Ineta. Viņa atšifrējusi ap simts Jettiņas cimdu, drīzumā būs žurnāls ar desmit cimdu tehniskajiem zīmējumiem.

Dzērbenes kapos gulst ziedi Cimdu adītājas piemiņai. Viņu atceras savējie, godina ceļa turpinātāji.