Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Mammas padoms dzīvei

Sarmīte Feldmane
00:00
12.05.2024
201
Bindemane2

Irēna Bindemane. FOTO: Sarmīte Feldmane

Irēna Bindemane – līgatniete, māksliniece, misijas “Pakāpieni”, jauno māmiņu aprūpes centra, bijusī vadītāja, kustības “Ģimenes šūpulis” viena no dibinātājām un vienkārši mamma. Maijā, kad atzīmējam Mātes un Ģimenes dienu, Vasarsvētkus, saruna par vērtībām, dzīves skolu, sapņiem.

-Kad jau vairāk skaties atpakaļ, ne tik daudz uz priekšu, daudz ko izvērtē. Nāk prātā, ko esi darījis pāri savai mammai. Saprotu, cik dažkārt esmu bijusi slikta, ko neesmu novērtējusi, cik maz esmu no viņas paņēmusi un cik daudz viņa man devusi. Man vecmāmiņa bija ļoti svarīgs cilvēks, jo mamma strādāja, pusmāsai bija veselības problēmas, jāvelta vairāk uzmanības. Vecmā­miņa bija ar mani. Viņa mani mācīja, veda uz baznīcu. Protams, mammas ir dažādas, bet vienalga kāda, bērni  mīl savu mammu. Daudzkārt atgādinu, lai nenosoda savu bērnību, ja kaut kas, šķiet, nav bijis, kā gribējies, nevaino vecākus, bet veido savu dzīvi, kādu vēlies.

Mamma ir tā, kura ieliek pamatu dzīvei. Iedod kaut vienu padomu, vienu teikumu. Vēl, protams, ir jautājums, vai tev ir tas teikums, vai esi to saņēmis mantojumā no savas mammas. Vecmāmiņa teica – ej pie Kristus.    Ne uzreiz, ar gadiem sapratu tā vērtību. Esmu maldījusies, meklējusi atbildes citur,    bet dzīvē ir jāļauj izdarīt kaut ko ne tik labu, lai saprastu, kur ir īstais ceļš. Ir jāgūst pieredze, bet jāprot nepieļaut kļūdas, kas ietekmē visu dzīvi.

-Cilvēks ir meklētājs, meklējot atbildes savam ceļam, ik dzīves solī gūst pieredzi.   

-Manas draudzenes nāca runāties pie manas mammas, jo ne visu savai mammai var izstāstīt, paprasīt. Katrai mammai ir bail par savu bērnu, bet tu neredzi viņu no malas un neļauj viņam būt pašam. Cik nav dzirdēts: “Mammai to nevaru teikt, uztrauksies.” Bet katram savu reizi dzīvē vajadzīgs padoms.     

Ir jāmācās būt par māti un tēvu. Mammai ir sava misija – jārūpējas par ģimeni. Sabiedrībā diemžēl zūd pamats – kas ir ģimene, sieva, vīrs, pienākumi. Lau­lībā visu laiku mācies kaut ko pieņemt. Reiz Jurim prasīju, kāda ir mana sliktākā īpašība. Viņš atbildēja, ka nekad neaiztaisu vāciņus, vienalga kādus – neuzlieku sāls­traukam, neaizskrūvēju korķi pudelei. Cenšos, bet nesanāk.   

Zenta Mauriņa teikusi – ir vai nu trīs “m”, vai trīs “k”. Mamma, mājas, miers vai kleita, krelles, kavalieris. Svarīgākais ir, ko vari dot ģimenei. Mammām jāmācās būt arī sievām. Ar Juri apprecējāmies studiju laikā, kopā esam 53 gadus. Dēlu gaidīju, gatavojoties eksāmeniem, kad piedzima, domājām par akadēmisko gadu, pasniedzēji pateica nē, palīdzēsim. Ja būtu studijas pārtraukuši, augst­skolu nepabeigtu. Naktīs strādājām, tas bija grūts laiks. Kaspars dzīvojās pa grīdu vai gultiņā dejoja, jo visu laiku skanēja mūzika.

Kad beidzām studijas, dzīvojām  Zvejniekciemā pārsimt metru no jūras. Ilzei bija divi, Kas­param četri gadi.  Kad viņi aizgāja gulēt, strādājām. Abi teica, ka tas bijis skaistākais laiks, bet tad nopirkām māju un, kā viņi teica, skaistā bērnība beidzās. Bijām mājām, visu laiku strādājām, bet bērniem pietrūka laika, paši bijām stresā. Bērniem Ziemassvētkos bija vēlēšanās    – kaut mums nebūtu parāda un mēs dzīvotu kā iepriekš. Vēlākos gados abi atzina, cik bijis svarīgi, ka bērnībā vienmēr visi bijām kopā.
   

-Katrai mammai pienāk diena, kad atvases no ligzdas aizlido.

-Daudzas mammas to pārdzīvo. Priecājos, ka Kasparam Spā­nijā viss labi, iemācījies arī kataloniešu valodu, dara to, kas patīk, Barselonas teātrī spēlēja “Tēvocī Vaņā”. Viņam ir daudz talantu.    Gribētos jau, lai atgriežas.

Tagad skatos atpakaļ, saprotu, ko vajadzēja darīt citādi, bet neko nevar mainīt. Pagātne nedrīkst traucēt nākotnei, vari tikai lūgt piedošanu bērniem, Dievam. Vecākiem jāspēj izvērtēt bērna spējas un intereses. Pedagogi Kasparu virzīja uz Murjāņiem, sportu, viņš izvēlējās mūzikas skolu. Gribējām, lai mācās pianistos, viņš izvēlējās bundziniekus.

-Mamma vienmēr cenšas izdomāt bērna nākotni, tā īstenojot nepiepildītos sapņus.

- Jābūt viedumam. Mums blakus bija vecmāmiņas,    allaž atgādinu – sievietes gados, māciet jaunākās! Vecmāmiņas vērtība – viņai ir laiks un padoms mazbērniem. Viņa situāciju vērtē no malas un ar savu dzīves pieredzi    saprot, kas ved uz labu, kas uz sliktu. Šodienas vecmāmiņas jūtas jaunas, nav laika mazbērniem. Taču arī pilnas  slodzes vecmāmiņa  nav pareizi. Mana vecmāmiņa bija veca, viņa man uzticējās. Tagad saprotu, cik bīstamas spēles spēlējām, sākot ar sunīšiem zem ūdens.

-Nav lielāku sāpju, ja bērns aiziet pirms vecākiem.

-14 gadus bijām tam gatavi, protams, visu laiku gan bija cerība. Varu vien teikt, ka Ilze aizgāja kopā ar eņģeļiem. Krustmeita paguva atbraukt no Vācijas, atnāca draudzene, Ilze man bija iemācījusi psalmu, ko dziedāja Doma skolas korī, ar skaistiem vārdiem un melodiju. Dziedājām, bija drošības sajūta, ka viņai tagad ir labi. Tas bija sarežģīts laiks. Pieņem­šanas ceļš nebeidzas. Mana vecmāmiņa bija zaudējusi divus dēlus. Toreiz nesapratu, ka viņa par to neuztraucas, jo viņi ir pie Tā Kunga. Viņš dod mieru.

-Četrus gadus abi ar Juri vadījāt misijas “Pakāpieni” jauno māmiņu aprūpes centru Raunā. Kādas bija jaunās māmiņas, dzīvē jau daudz pieredzējušas?

-Viņu dzīvesstāsti ir grāmatu vērti. Daudzām bija mentālas problēmas. Liela daļa meiteņu bijušas bērnu nama audzēknes, kurām ar gaidāmo bērniņu vairs nebija, kur palikt. No citām, uzzinot par grūtniecību, ģimene atteicās. Tad bija meitenes, kurām visi apstākļi it kā būtu normāli, taču bērna tēvs pametis vai piemānījis un jaunā māmiņa jūtas psiholoģiski  salauzta un apjukusi, ka dzīvei vairs neredz jēgu. Dažkārt arī apkārtējie spieda viņas veikt abortu, ko pašas nevēlējās. Liela atšķirība, vai kaut neilgu laiku dzīvojušas ģimenēs, kur apguvušas praktiskas iemaņas, vai tikai bērnunamā.

Pie mums nonāca meitene, kura bija dzīvojusi kapsētas šķūnītī, kur stāv darbarīki, bērna tēvs viņu sita. Citu meiteni pati mamma bija ielikusi bērnunamā. Kad 18 gados atgriezās mājās, mamma lika zagt. Kad zaga ķiršus, saimnieks jaunieti pieķēra un lika atstrādāt, arī gultā. Meitene palika stāvoklī, nokļuva patvēruma mājā. Kad piedzima meita, viņa bija gatava darīt jebko, tikai lai nebūtu jāpieiet pie meitiņas. Un tad pēkšņi kaut kas viņā notika, no meitas vairs neatkāpās. Tika vaļā no mātes ietekmes un viņai piedeva. Izaudzināja brīnišķīgu meitu. Nav nevienas jubilejas, kad mūs neapsveic. Ir meitenes, kuras neslēpj, ka dzīvojušas “Pakāpienos”. Ir meitenes, kuras pabeigušas vairākas augstskolas, veiksmīgi izveidojušas karjeru, vairākas dzīvo ārzemēs, satikušas brīnišķīgus dzīvesbiedrus, izveidojušas ģimenes, audzina bērnus. Es esmu cīnītāja, bet ne katrs cilvēks ir, tas jāsaprot.

Viņas jau mācēja mani izmantot, kaut vai to, ka labāk māku nomazgāt bērnu. Nebija viegli nocietināt sirdi, ja  astoņus deviņus mēnešus esam kopā. Četros gados “Pakāpienos” piedzima 38 bērni. Trīs mammas savus nodeva adopcijai. Viņiem tagad jau pāri 20, veido savas ģimenes.

Kad tiekos ar jauniešiem, vienmēr apjautājos, vai viņi samīļo vecākus. Gadās dzirdēt: “Ja es to darīšu, viņi brīnīsies, kas ar mani ir noticis.” Bērniem no mazotnes pietrūkst vistuvāko cilvēku mīļuma, pietrūkst vecāku bučiņu, izejot no mājām, un mīļu apskāvienu atgriežoties. Jaunās māmiņas, kuras nonāca    “Pakāpienos”, ģimenē nebija saņēmušas mīlestību. To, ko neatrada pie vecākiem, viņas meklēja pie puišiem un palika stāvoklī. Šīs pusaugu meitenes nemeklēja bērnu, viņas ilgojās, lai tiktu samīļotas.

Sākot strādāt “Pakāpienos”,  ļoti iestājos par to, lai bērni augtu pie saviem bioloģiskajiem vecākiem, bet vēlāk  savu viedokli mainīju. Ne visas sievietes, kuras dzemdē bērnus, ir spējīgas par viņiem rūpēties. Ja cilvēks nav saņēmis mīlestību, viņam nav, ko dot pat savam bērnam.    “Pakā­pie­nos” bija pārbaudes laiks, lai saprastu, vai jaunā māmiņa spēj rūpēties par bērnu. Ja viņa to nevar,    tad bērnam ir labāk, ja viņu adoptē, nevis sūta uz bāreņu namu.   

Četrus gadus sevi veltījām tikai jaunajām māmiņām. Saka jau – ja ezītim neiesper, viņš nelido. Izveidojās situācija, kad bija jāizlemj, ko darīt tālāk. Bija jāpalīdz manai mammai, jāatjauno māja Līgatnē. Tagad saprotam, ka izdarījām pareizo izvēli.

-Jūs savas zināšanas par ģimeni, kristīgajām vērtībām, arī laiku ziedojat citiem.

-Abi esam    Via de Kristo kopienā. Juris ir pērminderis Ķem­pju baznīcā, es gādāju, lai tā būtu izpušķota. To darīt ļoti patīk. Esam mazs pulciņš. Vadu sievu vakarus Raunā. Ik reizi satiekamies ap desmit. Brauc arī no Valmieras, Priekuļiem. Vadītāja esmu tikai tik, ka daudz runāju. Pēdējā laikā runājam par bērniem un pagātni, lasām Bībeli, piemērus no dzīves.    Tās ir sarunas par attiecībām ģimenē, par izsīkumu un spēka avotiem. Juris apmeklē vīru vakarus Cimzā.

-Pavasaris ienācis lauku sētā.

-Gribētos radošas puķu dobes.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
65

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
656

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
275

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
88

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
18
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi