“Esmu teātrī, lai dotu cilvēkiem prieku”

Dzimusi Rīgā, šobrīd valmieriete un nu redzama arī uz Cēsu Mazā teātra skatuves izrādē “Garā nedēļas nogale”. “Aktrise Māra Mennika ir brīnums, gan tāpēc, ka tik nemanāmi mērķtiecīgi viņa tomēr sasniegusi savu sapni un jūtas laimīga tajā, gan tāpēc, ka tik fantastiski brīvi spēj redzēt pasauli un pieņemt ārēji it kā nepopulārus brīnumus, kas viņas paaudzei nemaz nav tik ierasti,” tā par Māru teikts Valmieras teātra mājaslapā. 2001. gadā viņa vēl studiju laikā nospēlēja pirmo lomu Valmieras teātrī – Riu Ingas Ābeles drāmā “Tumšie brieži” Māras Ķimeles režijā.

Ar Māru sarunājāmies par teātra nozīmīgumu, par dzīvi un darbu Valmierā, par to, kas viņu saista ar Cēsīm.

-Jūs šobrīd spēlējat arī Cēsu Mazajā teātrī. Vai vēl kas saista ar Cēsīm?

-Cēsis ir mana bērnības pilsēta. Cēsīs dzīvo mana krustmāte, mam­mas draudzene, tāpēc pilsēta saistās tieši ar bērnības atmiņām. Viens amizants notikums bija laikā, kad man bija aptuveni pieci gadi. Kādu dienu mamma teica, ka brauksim uz Cēsīm tikai tad, kad mazā māsa paēdīs kotletes! Tad nu es, dikti gribēdama doties uz Cēsīm, kamēr mamma neskatījās, biju mazajai māsai, kurai tobrīd bija vien seši mēneši, piestūķējusi pilnu muti kotletēm! Tad mamma smējās un nekas cits neatlika, kā vien braukt uz tām Cēsīm. Beigās jau sanāk, ka tagad dzīvoju tepat netālu – Valmierā.

-“Garā nedēļas nogale” bija Cēsu Mazā teātra repertuārā jau pērn. Tomēr aktieru sastāvā nu esat arī jūs.

-Jā, bija radušās izmaiņas, tad nu mani pieaicināja piedalīties. Tā kā man ļoti, ļoti patīk spēlēt komēdijas, daudz nedomājot, piekritu. Šajā izrādē spēlēju kopā ar kolēģi Valmieras teātrī Mārtiņu Liepu, gan arī ar bijušajiem kolēģiem – Ilzi Liepu un Ivo Mar­tin­sonu. Tad nu esam tāds esošais un bijušais Valmieras teātra draugu kolektīvs. Valmieras teātrī komēdijas iestudē reti. Ar draugiem smejamies, ka tieši drāmas vārda teātra nosaukumā dēļ komēdiju pie mums maz. Tagad gan nosaukums mainīts no Valmieras Drā­mas teātra uz Valmieras teātri, tomēr šur tur vēl pavīd arī drāmas vārds.

Taču Latvijā kopumā komēdijas iestudē reti. Ja ir iespēja spēlēt ša­jā žanrā, tad jebkurš aktieris ar lielu prieku to arī dara. Tā ir iespēja ne tika pašam kā profesionālim, tas ir gandarījums redzēt priecīgus skatītājus, dzirdēt viņu smieklus. Un Cēsu Mazā teātra “Ga­rā nedēļas nogale” ir izrāde, kas nepārprotami dāvās skaistu prieka un atpūtas mirkli.

-Ko jums vieglāk spēlēt – drāmu vai komēdiju?

-Grūti tā sadalīt. Man laika gaitā intervijās daudz jautāts, kāpēc esmu teātrī. Lielākoties vienmēr esmu atbildējusi, ka tādēļ, lai cilvēkiem dotu prieku. To man ļoti gribas darīt arī ikdienā – iepriecināt cilvēkus! Tāpēc arī dramatiskās izrādēs, nopietnās lomās cenšos atrast to komisko, humoristisko, lai izgaismotu arī stāsta gaišo pusi.

Teātrī bieži viesojas scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, un viņš reiz par mani teica, ka “Mennika jau no jebkuras drāmas uztaisīs komēdiju”. Protams, arī dramatiskās un nopietnās lomas spēlēt ir bauda, bet dažkārt ir tā, ka īsti negribas līst iekšā tajos pārdzīvojumos un sāpēs, cilvēkam taču negribas sevi mocīt. Ja viss ir līdzsvarā, tad ir labi – bet ne vienmēr tas izdodas!

-Aktierim noteikti tas ir asinīs – ir jāprot sagrupēties, noskaņoties, lai pat skumjā un drūmā dienā nospēlētu, piemēram, ļoti jautru un bezrūpīgu tēlu.

-Tā ir lieliska iespēja aizbēgt no skumjās dienas! Ja liekas, ka dzīvē kaut kas īsti neveicas, ir bēdīgi ap sirdi, tad teātris ir lieliska iespēja no tā visa aizbēgt kaut uz brīdi. Gan aktieriem, gan skatītājiem. Esot uz skatuves, izdodas aizmirst dzīves nebūšanas. Daž­kārt pat galvā pavīd doma – kaut nu šī izrāde nebeigtos, kaut nu nebūtu jādomā par visām tām problēmām, kas gaida!

-Vai jau no bērnības bija skaidrs, ka būsiet teātrī?

-Mans tētis ļoti gribēja kļūt par aktieri, bet tas neizdevās. Es, varētu teikt, esmu piepildījusi tēta sapni. Latvieši ir lieli teātra mīlētāji, un domāju, ka katrs otrais ir spēlējis vismaz kādā skolas teātrītī vai pasākumā. Teātris ir mūsu tautai asinīs. Es no kādas astotās klases bieži gāju uz teātri. At­ce­ros, 6.klasē biju izlēmusi ar klasesbiedriem iestudēt Blaumaņa “Trīnes grēkus”. Nevarēju atrast mūsdienās drukātu lugas tekstu, bet tas bija pieejams vecajā drukā, nolēmu to pārrakstīt, lai visi saprastu. Manā klasē mācījās aktiera Egona Maisaka dēls Oskars. Egons bija atnācis uz mūsu klases izrādi un teica manai mammai, ka Māra ir īsts lietaskoks – tur kaut kas varētu sanākt! Tas man iedeva papildu drosmi turpināt šo ceļu.

Viegli nebija. Iestājos Kultūras akadēmijā vien ar trešo piegājienu, pa vidu pamācoties vācu valodas pedagogos, strādājot bērnudārzā un pabeidzot Amatieru teātra režiju Latvijas Kultūras skolā (tagad – Latvijas Kultūras koledža -aut.). Toties trešā reize bija veiksmīga, mani uzņēma. Esmu ļoti laimīga, ka neesmu ne Dailes, ne Nacionālajā, bet gan Valmie­ras teātrī – šeit patiešām ļoti labi jūtos.

-Valmieras teātrī esat jau vairāk nekā 20 gadus.

-Jā, oficiāli no 2003.gada, bet pirmo izrādi nospēlēju jau 2001.gadā, kad vēl mācījos trešajā kursā. Sākotnēji jau dzīve bija tāda – ar vienu kāju Rīgā, otru – Valmierā. Tomēr nu jau tā pavisam esmu tikai šeit, Valmierā. Kolīdz piedzima pirmais bērniņš, tā sapratu – es te palieku, nav vērts braukāt šurpu turpu.

-Runājot par ģimeni, – vai bēr­ni arī mantojuši mammas interesi par teātri?

-Jā. Man ir trīs bērni, vecākā Ru­te Nikola studē Latvijas Kul­­tū­ras akadēmijā programmā “Starpkultūru sakari: Latvija – Vācija”. Rutei ir liela interese par teātri, viņa seko izrādēm, stāsta man, kas notiek Rīgas teātros. Viņai bija sapnis iegūt grādu teātra teorijā un kritikā, bet diemžēl Latvijā tas tīrā veidā nav iespējams. Bet ticu, ka viņa noteikti atradīs veidu, kā sevi īstenot šajā jomā. Vidējai meitai Rasai Es­terei tūlīt būs 15 gadi, bet viņa jau paguvusi gan spēlēt seriālā “Ra­diņi”, gan piedalīties Val­mieras teātra izrādēs. Tā kā viņa jau diezgan stingri iet manās pēdās. Edvarts Jēkabs drīz būs septiņus gadus vecs, viņš vēl mēģina saprast, kas tieši interesē.

-Jūs teātrī iesaukuši par “rikšotāju”. Kā tas radies?

-Tas radies diezgan sen. Iesau­ka radās no jokiem. Mums ir ģimenes māja aptuveni trīs kilometrus no teātra, bet pirmos desmit gadus Valmierā dzīvojām pie Sv. Sīmaņa baznīcas, blakus teātrim, redzēju ēku pa logu. Katru mīļu brīdi darbā, kad pamanīju, ka ir dažas brīvas minūtes, sapratu – varu paspēt aizjozt uz māju izkārt veļu vai izsūkt kādu paklāju. Tā nu es visu laiku biju tādā skrējienā. Arī tad, kad auga bērni, viņi bija jāved uz vienu pulciņu, uz otru. Tad nu mani iesauca par rikšotāju. Aktrise Regīna Devīte vēl šodien, mani ieraugot, nosmej: “Re, kur vējš skrien!” Jā­saka, ka nemaz nemāku tā lēnām. Es visu daru ātri, ātri eju un ātri darbojos. Savulaik Kroders teica, ka lielākie skrējēji ir lielākie čammas. Varbūt ir arī tā.

-Tik ilgā laikā, kas aizvadīts Valmieras teātrī, ir kāda mīļākā loma, kas spēlēta?

-Grūti nosaukt vienu. Man ļoti mīļa bija “Ziema zem galda”, ko iestudēja Ģirts Ēcis. Tā bija pasaka pieaugušajiem. Cilvēki pēc izrādes bija priecīgi, piepildīti. Te ir stāsts par to, ka var aizvest tādā sapņu pasaulē arī pieaugušos. Viegls, skaists stāsts par mīlestību. Arī Čehova “Trīs māsas” sais­tās ar ļoti burvīgu laiku teātrī pie režisora Fēliksa Deiča, ar kuru man katra loma bija īpaši mīļa. Pēdējos gados esmu laimīga un pateicīga par sadarbību ar Ed­mun­du Freibergu. Ļoti patika izrāde “Uz Akapulko, kundze!”.

-Ko labprāt darāt brīvajā laikā?

-Te jāsaka, ka jau no skolas laika nodarbojos ar aktīvo tūrismu. Protams, skolas laikā ar to darboties bija lielākas iespējas, jo nebija jārēķinās ar pieaugušo dzīvi, tad nodarbojos ar ūdens, kalnu tūrismu, piedalījos tūrisma tehnikas sacensībās. Tas noteikti ir iedevis zināmu artavu dzīvei – tikt ar visu galā jebkuros apstākļos. Šobrīd norisinās remonts Valmieras teātrī un ir jāprot pielāgoties jebkurām situācijām, piemēram, pārģērbšanās un mazgāšanās notiek visneiedomājamākajās vietās.

Man ļoti patīk arī doties viesizrādēs. Kad iekāpju autobusā, esmu ļoti laimīga, ka atkal nokļūšu kaut kur citur. Vēl mani no skolas laikiem aizrauj folklora. Teātrī esmu pazīstama arī kā danču meistare. Kad tik ir iespēja, rauju visus dančos, lai izkustas!