Savējie savējo priekam

Valsts svētkos svin arī kultūras nama jubileju

Svētki ir jāsvin. Amatieši Latvijas Republikas Neatkarī­bas atjaunošanas dienu un sava kultūras nama 50.jubileju nosvinēja jaudīgi.

Savējos priecēja nama amatiermākslas kolektīvi: vīru koris “Cēsis”, vidējās paaudzes deju kolektīvs “Amata”, folkloras kopa “Ore”, līnijdeju grupa “Country Girls”, nesen izveidotais senioru deju kolektīvs “Rāmupe” un citi talantīgie amatieši.

Kā kaleidoskopā mijās kultūras notikumi, kas te notikuši pusgadsimtā. 1974.gada pavasarī Ģikšos atklāja vienu no modernākajiem kultūras namiem Cēsu rajonā. Ēkā atradās kopsaimniecības kantoris, bibliotēka un kultūras nams. Līdz 80.gadu beigām te aktīvi darbojās teātris, koris, deju kolektīvs, sieviešu un vīru ansambļi, instrumentālais ansamblis. Te rādīja kino, notika koncerti,  arī rajona mēroga pasākumi.  Un, protams, varenas balles saimniecības ļaudīm. Līdz ar pārmaiņām kultūras namu pārņēma pašvaldība. Pēc 90.gadu apsīkuma namā atkal satikās aktīvie cilvēki.

Katram par kultūras namu savas atmiņas, notikumi, ko neaizmirst. Edvīns Šekavs un Ai­ja Avena nama atklāšanas reizē turēja lenti. “Strādāju celtnieku brigādē, kad tuvojās ēkas nodošana, gājām būvniekiem palīgā. Biju aktīvs pašdarbnieks, kādu brīdi biju mākslinieciskās daļas vadītājs. Or­ganizējām operetes un citu te­ātru viesizrādes, pasākumus,” pastāsta amatietis un atceras, ka pie ieejas bija kase. Tajā nama darbinieki tirgoja no veikala paņemto dūšas stiprināšanai. Ballēs, protams, gadījies arī kāds lecīgāks, tad bez saķeršanās neiztika. “Bija instrumentālais ansamblis, sagādājām instrumentus. Kad muzikanti pārcēlās uz Dra­bešiem, publika aizgāja līdzi,” bilst Edvīns. Dzīve viņu aizveda uz citu pusi, kad atgriezās, iesaistījās pagasta teātrī. “Pirms kovida teātris pajuka, bet, kad paaicina, paspēlējam,” stāsta aktieris. Jubilejas koncertā viņš atkal iejutās barona Minhau­zena lomā un stāstīja savus brīnumainos stāstus.

Laila Vaičūna sešus gadus bija kultūras nama direktore un 15 gadus amatierteātra režisore. “Ar Ģikšiem man saistās jaunības atmiņas, un tās ir skaistas,” uzsver Laila un piebilst, ka pēc tam strādājusi vēl divos kultūras namos, bet par laiku Amatas namā var teikt vien labākos vārdus. Tieši šajā pagastā arī vislabāk iedzīvojusies. Kad Laila te sāka strādāt, kultūras dzīvē bija bijis neliels pārtraukums, bet ātri vien izveidojās koris, deju kolektīvs, vokālie ansambļi.

“Amata ir īpašs pagasts, cilvēkiem ir darbotiesgriba. Un, kad kaut ko dara, tad ar atdevi un kvalitatīvi. Nav tā, ka vienmēr pasākumos zāle bija pilna, bet, kad ir kāds pašu pasākums, iesaistās ikviens, tikai jāuzrunā,” vērtē bijusī kultūras nama direktore.

Atbalsts Lailai bija dzīvesbiedrs Voldemārs. Viņš foajē un aktieru telpā    ieklāja parketu, izgatavoja kārtīgas koka ārdurvis. Vēlāk kļuva par kinomehāniķi un gādāja jaunākās filmas. “Foajē bija Jāņa Droņa sienas gleznojums. Savu laiku nokalpoja, pēc tam to aizkrāsoja,” atmiņās kavējas Laila.

Jubilejas koncerts īpašs bija Krieviņu ģimenei. Jau paaudzēs viņi ir saistīti ar Amatas kultūras namu. Te kolektīvos darbojušies vecāki, vecvecāki. Lai gan neviens nedarbojas kādā kolektīvā, viņi labprāt uzstājas koncertos. Parasti dzied vai muzicē pa vienam, bet šoreiz Aigars ar ģimeni – Gitu, Signi, Adriju un Tomu Ričardu – kopā dziedāja “Austošās sau­les dziesmu”, bet viņa brāļa dēls Ulvis priecēja ar klavierspēli.  Aigars 90.gadu beigās te vadīja diskotēkas, tad sāka apskaņot pasākumus.

Gita dejojusi grupā “Kus­tība”, tad tautiskās dejas. “Kad uzaicina, padziedu. Labi, ka koncertos var uzstāties arī tie, kuri nav amatiermākslas kolektīvu dalībnieki,” uzsver Gita un piebilst, ka labprāt kultūras namā apmeklē balles. Toms Ričards tāpat kā Ulvis vien atzīst, ka abi izauguši Amatas kultūras namā.

Skanīgi, daudzkrāsaini, priekpilni izskanēja 50.jubilejas koncerts. Būs nākamie.