Nekautrēties, nebaidīties no kļūdām

Uzticēties procesam un negaidīt no sevis izcilu rezultātu pirmajā reizē. Gleznošanas pasniedzēja BAIBA FEOKTISTOVA

Viņa sirdī ir īsta cēsniece. Šai pusē pagājusi bērnība, skolas gadi – ģimnāzijā, vēlāk Rīgā studiju gadi žurnālistikā un mārketingā, bet nu ikdiena paiet tikai saistībā ar mākslu. Gan gleznojot, gan mācot gleznot citus. Baiba Feoktistova dalās savā pieredzē, iedvesmas avotos un tajā, cik nozīmīgi ir ieklausīties dvēseles liesmiņā, kas saka priekšā, ko dzīvē darīt.

-Kā sākās ceļš mākslas pasaulē?

-Māksla man vienmēr bijusi nozīmīga. Atceros sevi no skolas laikiem, kad fizikas stundās vairāk patika zīmēt uz klades lapām, ne mācīties teoriju. Es gan neesmu mākslinieks tādā profesionālā līmenī – man nav akadēmiskās izglītības gleznošanā. Viss, ko protu, apgūts pašmācības ceļā, arī ar privātskolotāju un citu mākslinieku palīdzību.

Līdz tam, kad sapratu, ka vēlos pāriet uz pilna laika gleznošanu, esmu strādājusi pilnīgi citās sfērās – administrācijās, biroja darbos. Līdz brīdim, kad sapratu – neko citu nevēlos darīt, tikai gleznot. Viss cits sāka šķist kā laika un potenciāla izniekošana. Tā izdomāju, ka ir vērts pamēģināt gleznošanu pārvērst savā ikdienas darbā. Tagad to pastāvīgās ikdienas gaitās iekļauju jau sešus gadus.

Negribu gan teikt, ka pamata doma bija pelnīt ar to naudu. Nebūt ne. Gribējās pamēģināt sevi realizēt pilnībā tikai mākslā. Tas, ka ar savu aicinājumu, dzīvesveidu un hobiju var vēl nopelnīt iztiku, ir ļoti liels pievienotais bonuss. Tajā ziņā jāatzīst, ka veiksme bijusi līdzās, man ļoti veicies, ka varu dzīvot tā, kā dzīvoju šobrīd.

-Jūsu darbi ir dzīvi, koši, krāsaini. Kas iedvesmo? Kas darbos tiek atspoguļots – emocijas, kāds personisks pārdzīvojums?

-Jāsaka, viss minētais. Man pašai gleznošana ir kā pašizpausmes veids,- vēl viena iespēja, kā komunicēt. Tas ir tāpat, kā runāt, rakstīt dzeju vai mūziku, man tā ir gleznošana. Jebkas, ko ikdienā redzu, piedzīvoju, jebkurš koncerts, ko apmeklēju, vai krāsu kombinācija, ko redzu dabā, tiek ielikta manos darbos. Ļoti patīk košās, kontrastainās krāsas. Ticu, ka krāsām ir milzīgs spēks. Ne velti ir dažādas krāsu terapijas. Ne velti tad, kad redzam sauli, koši zilās debesis, dabu mostamies, mums rodas prieks, sirdī iegulst vieglums un pacilātība.

-Vai vienmēr bijusi interese tieši par gleznošanu kā vizuālās mākslas paņēmienu?

-Pirmsākumi noteikti bija zīmēšanā. Bērnībā nepārzināju krāsu tehniku – ne eļļas, ne akrila, ne citas krāsas. Zīmēju ar zīmuļiem. Laikam ejot, sāku interesēties par krāsu atšķirībām, par dažādiem krāsu uzklāšanas veidiem uz audekla. Tagad lielākoties strādāju ar eļļas krāsām. Tā ir mana galvenā mākslas tehnika. Izmantoju arī zelta foliju.

Nemitīgi mācos. Kad ieeju mākslinieku veikalā, izeju ar pilnu grozu materiāliem un tukšu maku (smejas). Mākslinieku materiāli nav tie lētākie. Mākslas preču veikalos esmu kā mazs bērns – aizraujos. Šobrīd gan nevaru iedomāties, ka varētu atgriezties pie zīmēšanas. Rezul­tāts, kādu sasniedzu ar eļļas krāsām, man pašai ir daudz vērtīgāks nekā darbs, kas taptu ar zīmuļiem vai ogli. Mans virziens noteikti ir eļļas glezniecība.

-Cik ilgs laiks jāvelta vienas gleznas tapšanai?

-Man ir vairāki darbi, kas palēnām top ilgākā laika periodā. Tā kā ikdienas darbs ir saistīts ar dažādiem kursiem, mācībām, nevaru katru dienu laiku veltīt gleznošanai, pat ja gribētu. Ja parēķinu tīro laiku, kas veltīts lielākajiem darbiem, piemēram, 150 x 150 cm, tad tie būtu aptuveni divi mēneši, rēķinot, ka katru dienu gleznoju vairākas stundas.

Katru detaļu izgleznoju ar trim četriem piegājieniem. Krāsas klāju pa slāņiem, tādēļ process lēns, laikietilpīgs, jo jāgaida, kamēr katrs slānis nožūs. Un tikai tad izveidojas skaists telpiskums. Katrai detaļai, arī vissmalkākajai, jāvelta īpaša uzmanība. Jo vairāk elementu gleznā, jo darbs piņķerīgāks. Man gan ļoti patīk radīt lielizmēra darbus, tad pati redzu sava darba augļus. Klienti dažkārt domā, ka mazu darbu ir vieglāk uzgleznot. Tā gluži nav. Ja glezno mazu darbu, vajag sīkākus instrumentus, brilles un citas lietas. Liels darbs top vieglāk – vismaz tā ir man.

-Kur darbi top? Vai ir sava darbnīca?

-Patlaban darbojos Ruckas muižā, tur top mani oriģināldarbi, tur arī aicinu cilvēkus uz meistarklasēm.

-Kas izvēlas apgūt glezniecības pamatus?

-Vispirms jāteic, ka pirms desmit gadiem noteikti nebūtu varējusi iedomāties, ka mācīšu citiem gleznot. Vispār doma par to, ka varētu būt publikas priekšā, būt skolotāja, šķita neiedomājama. Tas aizsākās studiju laikā, kad gleznošana bija kā hobijs. Mani pieaicināja mākslas meistarklasē kā pedagoga palīdzi. Mazliet vēlāk jau piedāvāja piestrādāt arī kā pasniedzējai. Tas bija izaicinājums, bet to darīju ar prieku. Tad arī sapratu, ka varu mācīt citus un man tas izdodas. Pagāja kāds laiks, kamēr jutos gana prasmīga, lai varētu iemācīt citiem gleznot. Ar laiku cilvēki paši mani uzmeklēja, bija redzējuši manus darbus, vēlējās apgūt iemaņas. Sapratu, ka jāorganizē kursi. Man gan tolaik nebija piemērotu telpu. Kad atgriezos Cēsīs, sāku vadīt meistarklases mācību centrā “Buts”, tā bija ļoti veiksmīga pieredze.

Gleznošanas meistarklases nav tikai praktiska mācīšanās, bet arī meditācija, garīgais darbs. Kad cilvēks izlēmis, ka grib pamēģināt gleznot, tajā ir kaut kas īpašs. Gleznošanas kursi vienmēr ir burvīga enerģijas apmaiņa. Galvenokārt mācīties gleznot nāk dāmas, bērni. Vienmēr tie ir ļoti gaiši, iedvesmojoši cilvēki. Ne­kad manā pieredzē nav bijusi slikta komunikācija, negācijas.

Nereti nāk cilvēki, kas bērnībā gleznojuši, bijusi interese par mākslu, bet dzīves ceļš aizvedis uz citu pusi. Bet tā uguns iekšā gruzd, un vēlme gleznot spraucas cauri. Bieži vien cilvēki nevēlas iet akadēmiskos ceļus, lai apgūtu mākslas virzienus, bet tad viņi uzzina par mani un piesakās mācīties.

Es nemācu akadēmisko gleznošanu, jo man pašai nav akadēmisko zināšanu. Varu iemācīt to, ko esmu apguvusi pati savā ceļā. Galvenais ir nekautrēties, nebaidīties no kļūdām, uzticēties procesam un negaidīt no sevis izcilu rezultātu pirmajā gleznošanas stundā. Saliekot kopā mazos puzles gabaliņus, pēc mācībām ir lielisks rezultāts. Svarīga ir pacietība. Vienmēr ir ļoti liels prieks redzēt gandarījumu, ka cilvēks uzticējies procesam, gleznošanas piecu stundu laikā izgājis cauri vairākām radošām krīzēm, bet beigās saprot, kāpēc bija tā pūlējies – rezultāts ir skaists! Nopelnīšana, rīkojot kursus, ir manu prioritāšu pēdējā vietā.

-Vai ar mākslu tomēr var arī nopelnīt?

-Māksla ir garīga lieta. To nedrīkst darīt naudas dēļ, jo tas nekad neizdodas. Dzīvē neko nedrīkst darīt tikai naudas dēļ, tad ceļā metas vieni vienīgi sprunguļi. Ir jābūt citai motivācijai. Un man tā ir – dalīties ar tām zināšanām, ko pati esmu ieguvusi, jo gleznošana manai dzīvei ir piešķīrusi pavisam citas vērtības. Tas ir tas, ko gribētu nodot tālāk. Lai cilvēki, kas pie manis nāk, var justies piepildītāki savā dzīvē.

-Vai pašai ir kādi mīļākie mākslinieki, kas iedvesmo?

-Viena no māksliniecēm, kas mani ļoti ietekmējusi, ir Maija Tabaka. Par to jāpateicas vecākiem, kuri man bērnībā atnesa “Brīnumu pasakas”, kuras bija ilustrējusi Tabaka. Šie zīmējumi atstāja spēcīgu nospiedumu. No mūsdienu māksliniekiem man ļoti patīk Gundega Dūduma. No viņas esmu iemācījusies zelta folijas izmantošanu gaumīgā veidā. No mūzikas man ļoti patīk akadēmiskā mūzika, patīk skaņdarbi, ko atskaņo vijolnieki, arī eksperimentālā elektroniskā mūzika.