Tuvojas pavasaris, vasara, sezona, kad saulīte un tās nodrošinātā gaisma aizvien vairāk aicināt aicina dabā, svaigā gaisā. Ziema un tumšais laiks pie mums patiesi ir nežēlīgi garš. Vēl jau jāpaciešas, lai varētu ar pilnu jaudu mesties pavasara darbos, bet dienas kļuvušas tik garas, ka pat no rīta vai vakarā pēc darba iespējams izkustēties, doties pastaigā. Un ir daudz cilvēku, kas cenšas ņemt vērā mediķu zinātniski apliecinātos ieteikumus dienā nostaigāt 10 000 soļu jeb septiņus līdz astoņus kilometrus, lai uzturētu vai uzlabotu savu veselību.
Īsais kopsavilkums par ieguvumiem no šādas aktivitātes ir nudien daudzsološs:
soļojot katru dienu, samazinās sirds un asinsvadu slimību risks; pazeminās sliktā holesterīna (ZBL) un paaugstinās labā holesterīna (ABL) līmenis asinīs, kā arī pozitīvi tiek ietekmēts asinsspiediens; soļošana samazina saslimšanas ar vēzi iespējamību; staigāšana palīdz kontrolēt cukura līmeni asinīs; tiek stiprināta arī balsta un kustību sistēma; regulāra staigāšana palīdz uzturēt veselas locītavas, jo soļojot tās tiek labāk ieeļļotas un stiprinātas; palīdz kontrolēt svaru; pozitīvi ietekmē imūnsistēmu; samazina demences risku; palīdz stiprināt elpošanas sistēmu; palīdz pret depresiju un nomāktību. Pietiekami daudz iemeslu, lai patiesi būtu vērts pievērsties aktīvam dzīvesveidam!
Protams, protams, jāņem vērā savas spējas un dzīves stils, attiecīgi palielinot vai samazinot noejamo soļu skaitu. Bet mūsu pilsētā Cēsīs jārēķinās ar vēl kādu aspektu, respektīvi – soliņu trūkumu ielu malās. Droši vien gados jauni cilvēki, tāpat sportiskie un veselie nebūs sajutuši to trūkumu, sakot, ka Cēsis ir tik maza pilsēta, ka ar kājām tā viegli izstaigājama. Bet veselību vēlas uzturēt ne tikai jaunie, arī cienījamākos gados esošie ņem vērā ieteikumus vairāk staigāt, mazāk izmantot transportu. Diemžēl viņiem tas kļūst par īstu pārbaudījumu, jo brīžos, kad gribētos atvilkt elpu, jāsēžas kaut uz sniega kupenas, kaisīšanai paredzēto smilšu kastes (zemē krist tomēr negribētos), jo soliņu, kur apsēsties nogurušam gājējam, pilsētā maz, izņemot, protams, pieturvietas, dažus parkus un pilsētas centru.
Par šo problēmu runāts jau ne reizi vien. Laikraksta redakcijā ik pa laikam atskan kāds telefonzvans, kurā vēsta par patiešām reālu problēmu. Tikai dzirdīgas ausis tālāk par avīzes slejām šī sāpe nesasniedz. Pilsēta turpina attīstīties, tiek realizēti ambiciozi mērķi, arī attīstības plānā minēts: “Novadā dzīves vide un infrastruktūra nodrošina iedzīvotājiem sociāli atbalstošu vidi, ērtu, drošu un labiekārtotu dzīves telpu, kas ir pieejama ikvienam.” Bet, kā saka, papīrs jau pacieš visu. Tā nu ne tikai lauku reģionos ir vērojama diskriminācija, arī pilsētā ir ļaužu grupas, kurām vide nebūt nav dzīvošanai draudzīga.
Ko darīt? Var jau pasmaidīt un ieteikt, ka, pastaigā ejot, jāņem līdzi kāds saliekamais sēžamais, var ieteikt pašvaldībai nodrošināt soliņu pēc pieprasījuma, ja nu stacionārais iznāk pārlieku neekonomisks, līdzīgi kā laukos transports un pasta pakalpojumi.
Tomēr arī pašiem iedzīvotājiem, manuprāt, ir jābūt aktīvākiem un uzstājīgākiem, izmantojot visas iespējas, kā uzrunāt vietvaru: zvanīšana atbildīgajiem dienestiem, iedzīvotāju sanāksmju ar pašvaldības darbiniekiem apmeklēšana, tiem, kam draudzīgākas attiecības ar internetu, mobilās lietotnes “Cēsu novads” izmantošana. Par vajadzībām, kas aktuālas lielai sabiedrības daļai, jārunā visos iespējamos veidos, kamēr tās tiek sadzirdētas un apmierinātas.
Komentāri