Tieši nedēļa pagājusi kopš televīzijas raidījuma “Kultūršoks”, kurā izskanēja informācija par Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas atsevišķu pasniedzēju seksuālo uzmākšanos vismaz septiņām studentēm. Sabiedrībā arvien mutuļo ļoti dažādas emocijas un sajūtas – gan šoks un neticība, gan šausmas un bailes, gan riebums. Protams, kamēr vaina nav pierādīta, nevienu konkrēti apsūdzēt nedrīkst. Tāpēc diemžēl ēna krīt arī uz tiem, kuri nekādi ar to nav saistīti.
Varas pozīcijās esošie mēdz negodprātīgi izmantot savu stāvokli, tas nav nekāds noslēpums. Runa nav tikai par pasniedzējiem, arī ārstu aprindās Latvijā ļoti skaļi ir izskanējis šokējošs gadījums, tāpat pasaulē zināmi skandāli politiķu aprindās, un šo sarakstu varētu turpināt un turpināt. Un, kamēr vieni brīnās, kāpēc akadēmijas gadījumā tik ilgi par to klusēts, tikmēr komentāri pie ierakstiem par šo tēmu skaidri parāda iemeslus. Ja pie žurnālistes, sižeta autores, ieraksta, kura arī pati mācījusies šajā akadēmijā un jau pirms septiņiem gadiem ziņoja augstskolas Ētikas komisijai par seksuālu uzmākšanos, tiešām ir atbalstoši un uzmundrinoši komentāri, tad citviet ar nožēlu lasu rakstīto, ka tāda jau ir tā mūsdienu paaudze, tik vārīga, nedrīkst neko teikt, neko darīt. Ir komentētāji, kas spriež, ka apsūdzība ir atriebība pasniedzējiem, kas bijuši kritiski pret studentu veikumu, ir arī atziņas, ka pašas jaunietes vainīgas, gan jau izprovocēja. Nē, ne studentes skaistums, ne īsi svārciņi nav pāri darītāja attaisnojošs arguments. Seksuālai aizskaršanai vispār nav neviena attaisnojoša argumenta.
Man nekādi nav saprotams, ka tādu rīcību var attaisnot. Turklāt TV raidījumā izskanēja, ka seksuāla uzmākšanās bijusi sistemātiska rīcība, ne atsevišķs gadījums. No studentēm, kuras uzdrīkstējušās raidījumam atklāt pārdzīvoto, viena teica, ka pašai šķitis, varbūt viņa pārspīlē, varbūt pārprot, citai bijis bail, ka nenoticēs, turklāt viņas vārds pret pasniedzēja vārdu, kurš lieliski apzinās situāciju un noteikti māk no tās iziet. Vismaz viena studente atzina, ka vērsusies arī pie augstskolas vadības, viņas konkrētā situācija atrisināta, bet noprotams, ka pasniedzējs arvien strādā mācību iestādē.
Diemžēl pāridarītājiem cietušā klusēšana dod zaļo gaismu nepieņemamo rīcību turpināt. Taču vēl lielāku bezpalīdzības sajūtu rada brīdis, kad cietusī atradusi drosmi ziņot, bet tam neseko atbilstoša rīcība. Dzīve rāda, ka cilvēkiem, kas pārkāpj normas, neko nedod nosodoša pirksta pakratīšana vai pārrunas. Kāda sieviete internetā komentējusi – sliktās lietas notiek, jo labie cilvēki zina, bet klusē un nerīkojas. Te arī jautājums, cik daudzi, redzot nepieņemamu rīcību, nevis secina, ka slikti gan, taču tā jau viņu pašu darīšana, bet aktīvi rīkojas.
“Kultūršokā” skaidro, ka Latvijā arvien izteikti ir problēmu paslaucīt zem tepiķīša, sak, ja izliekamies neredzam, problēmas nav. Arī man šķiet, ka mēs arvien nevēršamies pret vardarbību, to pieņemam. Izliekamies neredzam, noklusējam un, kad notiek traģēdija, šausmināmies. Savukārt tie, kuri cīnās pret, nereti vēl saņem nievas un pārmetumus. Tādēļ visu cieņu katram, kurš palīdz gan cietušajam, gan iedrošina neklusēt, atbalsta, gan iesaistās, lai jebkāda veida vardarbība neturpinātos.
