Mārcis Greiselis.
“Skolā strādāju sesto gadu, pirmos četrus Rīgas Valsts 3.ģimnāzijā. Esmu arī šīs skolas absolvents,” stāstu, kā dzīves ceļš aizvedis līdz pedagoga profesijai, iesāk Mārcis Greiselis. Viņš ir 30 gadus vecs un nu jau divus gadus strādā Cēsu Valsts ģimnāzijā (CVĢ) par fizikas, astronomijas un arī inženierzinību skolotāju.
“Kad maģistra studijas tuvojās nobeigumam, aizgāju aprunāties ar savu bijušo fizikas skolotāju tieši par šo profesiju, lai gan pedagoga darbs bija arī kaut kas diametrāli pretējs iepriekš darītajam. Pārsteidzošā kārtā man viss ļoti iepatikās.” Vēl pēc kāda laika Mārcis iepazinies ar nākamo sievu, cēsnieci. “Mūsu attiecības aizveda līdz laulībām, pārcēlos uz dzīvi Cēsīs, kaut pats esmu no Bauskas. Sākumā gan gadu ikdienā braukāju no Cēsīm uz Rīgu, bet tas kļuva diezgan apgrūtinoši – pusotra stunda ceļā ar vilcienu divas reizes dienā,” turpina Mārcis. Sapratis, ka jāmeklē darbavieta tuvāk dzīvesvietai.
“Lūdzu bijušās skolas, 3.ģimnāzijas, direktoru Andri Priekuli palīdzēt uzrunāt cilvēkus, kas varētu piedāvāt darbu profesijā tuvāk Cēsīm. Viņš apzināja skolu direktorus, un pirmā, kas ļoti pozitīvi atsaucās, bija toreizējā Cēsu Valsts ģimnāzijas direktore Gunta Bērziņa. Satikāmies, izveidojās lielisks kontakts – tā arī kļuvu par daļu no ģimnāzijas pedagogu komandas!” pieredzētajā dalās jaunais pedagogs.
Mārcis māca astotās un devītās klases skolēnus. “Šīm klasēm pasniedzu visas fizikas stundas, 9.klasēm arī inženierzinātni, 12. klasei astronomiju un vienai 10.klasei arī šajā mācību gadā fiziku. Gribēju pamēģināt, kā ir strādāt ar vidusskolēniem, jo ilgu laiku to nebiju darījis.”
Sastrādāties ar skolēniem ir viegli, pats ir gados jauns un tāds arī jūtas. “Man kopš vidusskolas beigšanas pagājuši vien 11 gadi. Tas nav daudz! Un ļoti lielā mērā mans vecums ir priekšrocība. Visas lietas, ko savulaik darīju skolā, skolēni dara aizvien. Reizēm citiem kolēģiem ir lielākas problēmas saprasties ar jauniešiem. Vecākām paaudzēm dažkārt nav viegli saprast, kāpēc skolēni kaut ko dara tieši tā. Bet es darbojos līdzīgi, tāpēc, manuprāt, viegli rodam kopīgu valodu,” spriež Mārcis. Viņš vērtē, ka ne pārāk senās atmiņas, kā juties, kad mācījies ģimnāzijā, ļauj saprast, ka pa reizei kādā stundā negribas darboties pietiekami aktīvi, kāda cita lieta šķiet svarīgāka. “Saprotu skolēnus un mēģinu viņiem pateikt, ka es ļoti labi zinu, kā viņi jūtas un ko domā. Saku, ja reiz viņi ir atnākuši uz skolu, ir jāmēģina koncentrēties mācībām.”
Noteikti ir jāņem vērā, ka līdz ar paaudzēm mainās arī veidi, kā skolēni mācās. “Mainoties laikam, mainās pieeja dažādiem informācijas avotiem, tostarp arī paņēmieni, kā skolēni savus mācību rezultātus iegūst šodien.” Jautāts, kas šodien atšķiras no tā, kā mācījās viņš, Mārcis teic, ka tās noteikti ir tehnoloģiju iespējas. “Ir svarīgi uzsvērt, ka mācību procesā ir ļoti palielinājies tehnoloģiskais aspekts. Skolēns būtībā var pilnīgi visu vajadzīgo – un reizēm arī ne tik ļoti vajadzīgo – informāciju dabūt, izmantojot viedtālruni. Viss, kas nepieciešams dzīvē, kopumā ņemot, ir salikts vienā mazā elektroniskā kastītē. Šī mazā ierīce ir svētība un lāsts vienlaicīgi. Tā var gan dot ļoti lielu pienesumu izglītībā, gan arī attālināt no mērķa, kas izvirzīts tieši izglītībā. Piemēram, kad skolēns mēģina atrast papildu informāciju par kādu jautājumu, kas stundā nebija saprotams, telefona interneta meklētājā ātri ieraksta vajadzīgo un arī atrod, bet tajā brīdī var parādīties cita lietotne, kas novērš uzmanību no tā, kas meklēts. Tā atkal tiek pazaudēts kaut kas no mācību vielas, veidojas apburtais loks. Tāpēc tas, vai viedtālruņus vajadzētu izmantot mācību procesā vai tomēr aizliegt, ir ļoti atkarīgs no perspektīvas un konteksta, kā tos izmantot. Ar to skolotājam mūsdienās noteikti ir jārēķinās – jādomā, kā produktīvi izmantot šīs tehnoloģijas.”
Lai gan nav noslēpums, ka valstī trūkst pedagogu un sevišķi liels pieprasījums ir pēc eksakto priekšmetu jeb STEM jomas pedagogiem, Mārcis atzīst, ka jau no sešu gadu vecuma zinājis – strādās fizikas vai astronomijas jomā, bet to, ka vēlas būt skolotājs, gan sapratis krietni vēlāk. “Manu lielo interesi par fiziku radīja vectēvs. Man ļoti interesēja kosmoss. Ģimene mani ļoti atbalstīja iet šajā virzienā. Fizika arī skolā bija tuva un padevās. Gribēju vismaz bakalaura programmu pabeigt fizikā un to arī izdarīju Latvijas Universitātē. Vēlāk maģistrantūras studijas pabeidzu Zviedrijā. Tomēr pēc diviem gadiem tur sapratu, ka zinātne – tas tomēr nav man. Tas nesaistīja tik ļoti kā doma par to, ka varētu iepazīstināt ar šo zinātni citus.”
Līdztekus darbam CVĢ Mārcis vada fizikas nodarbības Rīgas Tehniskās universitātes Bērnu un jauniešu universitātē. “Cenšos dot zināšanas jaunajai paaudzei, sniegt izpratni, ka tādi priekšmeti kā fizika nav nekas traks, nekas tāds, no kā vajadzētu izvairīties vai baidīties. Reizēm valda uzskats, ka fizika un ķīmija ir tik sarežģītas, ka labāk turēties pa gabalu,” atzīst skolotājs. “Bieži vien tie iet roku rokā ar matemātiku un bioloģiju. Tikai no sīkākiem gabaliņiem veidojas tā lielā bilde, kas ļauj izprast dabu un norises tajā.”
