Piedzīvojums 90 kilometru garumā

Cilvēkiem vienmēr paticis sevi izaicināt dažādās izturības sacensībās. Skrējēji veic 246 kilometrus garo Spartatlonu vai izmēģina spēkus skrējienā “Apkārt Monblānam”, kur iekļūt var tikai, ja paveicas izlozē.

Arī slēpotājiem ir savas garās, izaicinošās trases, bet laikam jau vispopulārākais slēpojums ir 90 km garais “Vasaloppet” slēpojums Zviedrijā. Pasaules visgarākais, prestižākais un viens no ar leģendām apvītākajiem klasiskā stila slēpojumiem. Kaut arī pirmais “Vasaloppet” slēpojums notika tikai 1922.gadā, leģendas pamatā ir 1522.gada notikumi, kad nākamais Zviedrijas karalis Gus­tavs Vasa veica šo attālumu, bēgot no dāņu iebrucējiem un pārliecinot savā ceļā satiktos vietējos zemniekus stāties pretī minētajiem dāņiem un izcīnīt Zviedrijas brīvību.

Pēkšņā ideja

Šogad slēpojums notika simto reizi, pulcējot 16 tūkstošus dalībnieku. Viņu vidū arī 13 Latvijas slēpotāji, no kuriem augstāko vietu izcīnīja Jānis Melbārdis, Jaunpiebalgas pusē esošā slēpošanas un atpūtas kompleksa “Zelta krogs” īpašnieks. Jānis kā vienīgais no Latvijas iekļuvis pirmajā tūkstotī, viņam finišā 750.vieta.
“Druva” sazinājās ar slēpotāju, lai pārrunātu piedzīvoto. Šis viņa slēpotāja karjerā bijis otrais “Vasaloppet” slēpojums. “Tikai otrais,” saka Jānis. “Esmu vairākkārt piedalījies daudzos citos slēpojumos, bet šajā – tikai otro reizi. Pie tam iepriekšējā reize bija pirms vairāk nekā desmit gadiem.”
Ziemas sākumā par šo slēpojumu nemaz neesot domājis, jo kopš “Zelta krogā” ir distanču slēpošanas trases, kas jāuztur, neatliekot laika kaut kur uz vairākām dienām aizbraukt. Bet pēkšņi atnāca pavasaris, trases beidzās, un sācis skatīties, kur vēl varētu aizbraukt, lai pats pabaudītu slēpošanas priekus. “Zinu, ka pieteikties “Vasalo­p­petam” nevar, jo tur visi 16 tūkstoši vietu tiek izķertas dažās minūtēs pēc reģistrācijas atvēršanas. Taču man pazīstami slēpotāji devās turp un bija gatavi paņemt mani savā transporta līdzeklī. Izdevās arī atrast kādu, kurš pārdeva savu pieteikumu uz slēpojumu, pārreģistrēju uz sava vārda un devos ceļā,” stāsta J. Melbārdis.

Nogurdinoši, bet vilinoši

Jautāts, ka ir tas spēks, magnēts, kas slēpotājus velk uz šo slēpojumu, viņš saka, ka šī leģenda veidojusies gadu gaitā: “Tur nekas nav vienkārši! Ceļš garš, ir negulētas naktis, visiem ir nogurdinoši, grūti, neērti, un tajā brīdī iezogas domas, kam tas ir vajadzīgs! Bet, kad ir finišēts un nokļūts mājās, pēc dažām dienām saprotu, kāpēc šis pasākums ir tik episks! Kad esmu tam visam izgājis cauri, pieveicis 90 kilometru distanci, saprotu, tas bija to vērts! Tie ir lielākie un vērienīgākie slēpošanas svētki, tur jau nav tikai šis 90 km slēpojums. Nedēļas garumā katru dienu notiek dažādas sacensības – stafetes, nakts distances, dažādiem vecumiem -, un tas viss noslēdzas ar šo leģendāro 90 km slēpojumu klasiskajā stilā. Kopumā nedēļas laikā tur iziet cauri kādi 40 tūkstoši dalībnieku.” Jānis gan atzīst, ka viņu vairāk uzrunājot tādi mazie, mājīgie, ģimeniskie pasākumi, kur viss vienkāršāk, nav šīs milzīgās dalībnieku masas, nav lieka stresa, bet laikam jau katram īstenam slēpotājam vismaz vienreiz “Vasal­op­­pets” esot jānobrauc.

Sniega putras izaicinājums

Lielum lielais vairums tur brauc piedalīties, nevis cīnīties par vietām, rezultātu. Tas svarīgs kādai daļai, vairumam tas vienkārši ir piedzīvojums. Vēlme izdarīt to, un būtībā ir vienalga, vai viņš ir 9000.vietā vai tūkstoš vietas tālāk. “Pirmajā tūkstotī visi ir spēcīgi slēpotāji, tie ir nopietni sportisti, tur tā cīņa ir nopietna,” atklāj Jānis. “Es tur devos bez jebkādām ambīcijām, ņēmu to, kas nāca pretī! Ja visu ziemu slēpoju, maratonos piedalos jau n-tos gadus, tad ir pieredze, fiziskā bāze, un nebija bažu, vai pieveikšu 90 kilometrus. Bija skaidrs, ka viss būs kārtībā.
Ņemot vērā laika apstākļus, sniega kvalitāti, ļoti daudz izšķīra tas, kurā starta koridorā esi, vai iespējami tuvāk sākumam vai kaut kur astē. Es biju otrajā starta grupā, un jau tad    distance daudzviet bija pamatīgi izbraukta. Arī tur pāris nedēļas gaisa temperatūra bija virs nulles, ik pa laikam uzlija, trasi katru dienu ar retrakiem uzmala, notika slēpojumi, tas viss atstāja rezultātu. Pirmie pāris simti slēpotāju trasi izjauca, ar nūjām izdzina pamatīgas vagas, un tiem, kuri tālākajās starta grupās, vairs nekādas špūres nebija, nācās malties pa pamatīgu sniega putru. Ātruma tur nav, tas prasa daudz vairāk spēku. Tiem pēdējiem tas ir īsts varoņdarbs, viņus var tikai apbrīnot!”
Var piebilst, ka Jānis distancē pavadīja 5 stundas 29, 41 minūti, bet lēnākie distancē pavadīja vairāk nekā 13 stundas.

Ne tikai viens maratons

Jautāts, vai vēl kādreiz dosies uz “Vasaloppet” slēpojumu, Jānis atzīst, ka droši vien, bet jāpaiet kādam laikam, jo tās blaknes neesot vienkāršas. Brauciens uz šo slēpojumu prasa no katra krietni vairāk, nekā aizbraukt uz kādu citu, mazskaitlīgāku slēpojumu, teiksim, Tartu maratonu.
“Starts ir vienā vietā, bet finišs 90 kilometrus tālāk, tāpēc jādomā, kā nokļūt atpakaļ pie mašīnas, ja kāds nav to aizbraucis uz finišu. Mēs visi startējām, tāpēc sarunājām, ka pirmais finišētājs, kas izrādījos es, kāps organizatoru sarūpētajā autobusā, lai nokļūtu atpakaļ starta zonā. Šis brauciens prasa vēl vismaz divas stundas, jo ir sastrēgumi, tad kāpu mašīnā, lai brauktu uz finišu pēc pārējiem, tās ir vēl divas stundas, plus vēl viena stunda sastrēgumā, lai nokļūtu finiša zonā. Var teikt, nācās veikt vēl vienu maratonu. Tas nav aizbraukt uz Tartu, noslēpot un mierīgi atbraukt mājās,” saka J. Melbārdis.
Ja uz vietas gribas atrast naktsmājas, lai no rīta nav vairākas stundas jābrauc uz startu, rezervācija nākamajam gadam jāveic jau tagad. Šis ir lauku reģions, kurā iegāžas 16 tūkstoši dalībnieku, viņiem vēl līdzi pavadoņi, tad nu kopējais viesu skaits krietni lielāks. Uz sacensību laiku reģions pārpildīts, visās mājās kāds atrod naktsmājas, bet to tāpat trūkst.
“Ja gribas ērtības, jāplāno uz priekšu, bet tad jābūt pārliecinātam, ka to tiešām gribi,” norāda Jānis. “Es pēdējos gados ļaujos brīvībai, ja redzu, ka apstākļi kādā brīdī nes pretī kādu iespēju, tai arī ļaujos, īpaši nedomājot. Un ļoti bieži tie piedzīvojumi, kuros šādi esmu meties, bijuši tie foršākie!”