Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Mūzika ielikta šūpulī

Anna Kola
06:31
23.02.2024
125
Engele Copy

Limbažnieki ar viņas vārdu ir labi pazīstami. Daudzi Vidzemē, kam tuva patiesa, sirdspilna mūzika, tāpat. ANTA EŅĢELE ir limbažniece, kuras dzīve šobrīd rit galvaspilsētā. Pavisam drīz arī Cēsu novadniekiem būs iespēja baudīt viņas koncertus.

– Vai mūzika klātesoša kopš bērnības? Pastāstiet par savu ceļu mūzikā.

– Man ir ļoti paveicies ar gēnu kombināciju no mammas un tēta puses. Pinkaini mati un muzikālā dzirde ir lielisks komplekts skatuvei: nav jāuztraucas par frizūru un nevar nodziedāt šķībi (smaida). Mamma ņēma mani līdzi uz kora un ansambļa mēģinājumiem un skatēm, tā kā visas balsis – altu, basu, soprānu un tenoru partijas – zināju no galvas. Tētis bija ļoti inteliģents cilvēks, autodidakts; pats bija apguvis akordeonu, ģitāru un saksofonu. Strādāja pūtēju orķestrī pie Gunāra Ordelovska, spēlēja instrumentu, bija nošu pārrakstītājs un veidoja aranžijas dažādiem pūtēju orķestru sastāviem. Viņa bērēs bija sabraucis vesels saksofonistu orķestris un spēlēja no tēta notīm džeza klasikas gabalus. Tik skaistu koncertu nebiju dzirdējusi.

– Jums ir ļoti īpašs uzvārds. Cik esmu dzirdējusi, arī mūzika atbilstoša tam.. Kur smeļat iedvesmu?

– Arī uzvārds nāk mantojumā no tēta. Nesen parakos baznīcas grāmatu senajos rokrakstos un atradu pirmos šī uzvārda nēsātājus Vidrižu muižā. Tas man bija vesels apvērsums, jo manu senču vārdi bijuši ļoti nelatviski. Uz kādu tīro latvieti varam pretendēt, ja visa Latvijas teritorija ir nosēta ar mazām vācu muižiņām? Tagad zinu, ka man ir lībiešu un vācu asinis.

Dažkārt iedvesma vajadzīga dzīvošanai, un to es smeļos no cilvēkiem. Bet iedvesma dziedāšanai man nav jāmeklē, ar to esmu piedzimusi. Man vienmēr bijusi sava sajūta un izpratne, kā jāskan dziesmai. Kad ar mammu pārnācām no kārtējā kora mēģinājuma, es esot prasījusi, kāpēc viņi nedzied pa īstam? Vienmēr ļoti dzīvoju līdzi kora diriģentam Arnoldam Skridem, kurš ar visu ķermeni centās dabūt ārā, lai tās dziesmas skanētu. Un viņa laikā koris bija tiešām labā līmenī, ar lielisku repertuāru.

– Kā top dziesmas?

– Pati dziesmas nesaceru. Pamēģināju, bet tas nenāca pats no sevis. Dziedāt un strinkšķināt citu sacerējumus man patīk daudz labāk, un tas padodas ļoti viegli. Reizēm pārdomāju, ar ko esmu izpelnījusies tādu labvēlību, ka varu tā dzīvot – staigāt no mājas uz māju ar ģitāru padusē un iepriecināt citus? Bet kurš to darīs manā vietā?

Esmu strādājusi arī citus darbus, bet neviens no tiem nav devis emocionālu piepildījumu un gandarījumu. Un vēl man ir paveicies, ka esmu kontralts, kas vīriešiem ir bass. Īstais skanējums šīm balsīm atnāk tad, kad esi jau fiziski nobriedis un veiksmes gadījumā arī kļuvis gudrāks, līdz ar to klausītājam interesantāks.

– Drīzumā gaidāms jūsu koncerts radošajā kvartālā “Zeit”. Vai ar Cēsu pusi saista vēl kas?

– Kad dēlam palika divi gadi, sākās mans Cēsu periods. Tajā laikā daudz dziedājām kopā ar Valdi Atālu, kas arī ir īpaša pieredze, jo Valdis bez aiztures runā par neredzamo pasauli. Šajā ziņā viņš ir bijis mans iedvesmotājs.

– Vai ir kāds iemīļots, tuvs Latvijas mākslinieks, ar ko bijusi sadarbība vai tādu vēlētos?

– Ja runa par Latvijas mūziķiem, tad mans absolūtais elks ir Ingus Pētersons. Gribētu viņu redzēt uz skatuves biežāk. Šobrīd man ir lieliska sadarbība, kas reizē arī barība dvēselei, ar vokālo grupu “Putni”, kuru vada Antra Dreģe. Pagājušajā gadā tieši bijām ar kopīgu programmu Cēsu koncertzālē. Šogad aprīļa sākumā ieplānoti koncerti Sabilē un Ķekavā. Vēl esmu dziedājusi kopā ar kori un orķestri. Šādas iespējas sadarboties ar profesionāliem mūziķiem es uztveru kā lielu dāvanu, un tās mani emocionāli piepilda uz ilgu laiku.

– Tuvojas pavasaris. Ar ko šis laiks īpašs jums?

– Šim pavasarim esmu izveidojusi ļoti apliecinošu koncertprogrammu kopā ar unikālo skatuves partneri Marko Ojalu. Viņš ir ļoti apdāvināts mūziķis no Somijas. Es mācos no viņa dzīves svinēšanu. Marko atradīs, par ko priecāties pat visikdienišķākajās situācijās. Milzīgs pienesums Latvijai, un likumsakarīgi tas mīlestības starojums no viņa spraucas ārā pa visām vīlēm. Mēs burtiski esam iemīlējušies savā repertuārā, kas ir gan latviskoti gabali no Fredija Kvinna repertuāra, gan jaukās 20. gadsimta latviešu estrādes dziesmas. Mūsu repertuārā ir arī Oskara Stroka tango un valši. Bet visu vienā vakarā nenospēlēsim. Starp citu, 24. aprīlī ar programmu “Pašas skaistākās dziesmas” būsim Cēsu koncertzāles Izstāžu zālē. Tur ir tieši simts skatītāju vietas, un tik mazā zālītē tas enerģijas lādiņš varētu izvērsties grandiozs!

– Kas ir Antas Eņģeles klausītājs? Kādus cilvēkus uzrunājat, aizkustināt?

– Var teikt, ka manas izvēlētās dziesmas ir piemērotas visām dzīves situācijām. Galvenokārt tās tomēr ir dziesmas pieaugušiem cilvēkiem, bet uz koncertiem nāk arī ģimenes ar bērniem. Vispār mūsdienu bērni pasauli uztver ļoti apzināti. Dziedāju mazdēliņam Raimonda Paula dziesmu “Savāda vasara”. Biju pārsteigta, cik uzmanīgi nenovērsdamies viņš noklausījās visus trīs pantiņus. Esmu pārliecināta, ka tieši viņi šo pasauli veidos harmoniskāku un mīlestības piepildītu.

– Kas ir visgrūtākais mūziķim?

– Nezinu par mūziķiem, bet man visgrūtākie ir aukstie ziemas mēneši , kad ir slideni ceļi un nekurinātas baznīcas. Daudzas kā kultūrvēsturiskas celtnes nedrīkstot aiztikt, bet cilvēki tur iet un turpina saldēties. Oktobra beigās Ražas svētkos nodziedāju koncertu Palsmanes baznīcā. Tas bija viņu gada pēdējais pasākums, jo uz ziemu baznīca tiek slēgta. Bet ar apkuri varētu pulcēties cauru gadu!

– Kādas aizraušanās, brīvā laika pavadīšanas lietas vēl izraibina jūsu dzīvi?

– Stadions, jāšanas pulciņš, mūzikas skola, koris un vasaras brīvlaiks Vidrižos pie vecvecākiem man iedevuši ļoti drošu pamatu visai dzīvei. Šobrīd ziemas pavadu Rīgā pie centrālās apkures, bet siltākā laikā uzpildos ļoti skaistajā un klusajā Mazsalacā. Mani ļoti valdzina pierobežas mazpilsētas. Pabrauc kādu gabaliņu ar riteni un jau atrodies ārzemēs!
Pie izdevības cenšos uzkāpt zirgam mugurā. Es apbrīnoju šos dzīvniekus. Agrāk, kad mācījos darināt celaines, noaudu pie reizes arī grožus no rupjiem linu diegiem. Velki stiepās pa visu dzīvokli. Sava zirga man nav, toties ir gatavi groži! Šajā gadā, protams, turpināšu dziedāt, jo tā ir iekārtota mana dzīve.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
68

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
657

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
275

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
88

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
19
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi