Domāt ir grūti, tāpēc vairums cilvēku izvēlas nosodīt un kritizēt. Tā savulaik teicis izcilais psihologs Karls Gustavs Jungs. Katrs no mums ikdienu pavada tūkstošiem domu pavadībā – svarīgākas, ne tik svarīgas, godprātīgas, labas, sirsnīgas un varbūt ne tik pozitīvas un gaišas. Kā gan dzīvot bez domas?
Katram saprotams, ka cilvēka domāšanas mērķis ir pēc iespējas labāk izprast mūsu pasauli. Mūsu prāti ir attīstījušies, lai domātu un varētu labāk pielāgoties videi, un pieņemt gudrākus lēmumus par to, kā izdzīvot, dzīvot un plaukt. Bioloģiskā līmenī mūsu domas ir miljoniem neironu, kas izšaujas mūsu smadzenēs. Šīs smadzeņu šūnas, kas cītīgi strādā kopā, rada jēdzienus, valodu un zināšanas, kas rodas mūsu apziņā. Psihologi mēdz domāšanu definēt kā “garīgu piepūli, kuras mērķis ir atrast atbildi uz jautājumu vai rast praktiskas problēmas risinājumu”. Ja tā padomā, šķiet, lielāko daļu dienas pavadām domās par to, kā vienā vai otrā, lielākā vai mazākā mērā uzlabot savu dzīvi, labsajūtu, ikdienu. Ko gatavot pusdienās? Kurš ēdiens veselīgāks, kurš gardāks? Cik daudz apēst? Cik daudz šodien noiets kājām, cik – nosēdēts? Ko darīt vakarā – lasīt grāmatu, paskatīties kādu filmu vai tomēr pavingrot?
Lielākā daļa ikdienas domu koncentrējas uz kādu jautājumu vai problēmu. Kā apgalvo daudzi nesenākie pētījumi, cilvēkam svarīgas ne vien domas un domāšana kā tāda, bet arī “refleksija”. Šis, starp citu, kļuvis par ļoti populāru jēdzienu izglītības nozarē – skolu vidē bieži pedagogi piemin “reflektējam” par vienu, otru vai trešo tēmu. Zinātnieki tagad uzskata, ka “notikumu secības atkārtošana mūsu prātā” ir svarīgs efektīvas mācīšanās un atmiņas saglabāšanas mehānisms.
Un tomēr – lai gan domāšana sniedz daudz priekšrocību mūsu izdzīvošanai un evolūcijai, tā var būt arī neproduktīva. No pārlieku vērienīgas domāšanas var ne vien sākt sāpēt galva, bet tas patiešām var radīt arī nopietnākas sekas, tostarp pēdējā gadu desmitgadē tik daudz pieminēto depresiju, trauksmi, obsesīvi kompulsīvos traucējumus un citas nopietnas mentālās veselības ķibeles. Šim procesam angļu valodā ir labs vārds – overthinking jeb pārmērīgā domāšana. Cilvēki, kam tas raksturīgi, kavējas pie problēmām līdz pavisam neveselīgam līmenim, īpaši koncentrējoties uz (negatīviem) notikumiem pagātnē vai lietām tagadnē, kuras viņi nespēj vai spēj pavisam nelielā daudzumā kontrolēt un ietekmēt. Daži cilvēki tērē daudz laika un pūļu, domājot par lietām, kuras viņi nekad nevar mainīt neatkarīgi no tā, cik daudz viņi domā.
Kad mēs bezgalīgi kavējamies situācijā, ir svarīgi pārorientēt savas domas uz kaut ko konstruktīvāku. Psihologi atgādina, ka tikai 15–20 minūtes pārdomām var palīdzēt gūt vērtīgu ieskatu par aizritējušo dienu un to, kā dienu uzlabot rīt. Veselīgas garīgās dzīves mērķis nav pilnībā izvairīties no domāšanas, bet gan mainīt mūsu domas, lai tās labāk atbilstu mūsu vajadzībām. Īsāk sakot, lai dzīve būtu vieglāk dzīvojama, priekpilnāka, krāsaināka, nevis otrādi. Dažreiz ir pareizi pārdomāt kādu mūsu dzīves jautājumu, līdz tas tiek atrisināts. Citreiz der atlaist atkārtotas domas un doties tālāk.
Domāšana par problēmām ir vērtīgs veids, kā atrast risinājumus. Bet pārāk daudz domāšanas var saasināt problēmas. Tā nieka lieta, kas jāprot pareizi izdarīt, ir prast noteikt, kad mūsu domas kalpo mūsu labākajām interesēm un vajadzībām un kad tās ved mūs ceļā uz dziļu un drūmu bezdibeni. Ja šo var dabūt gatavu, tad jau ir skaidrs, ka tā ir puse uzvaras cīņā ar savām (uzmācīgākajām!) domām! 22. februāris visā pasaulē ir Domāšanas diena. Šī gada tēma ir “Mūsu pasaule, mūsu mierīgā nākotne”.
Komentāri