Vitu Lapsiņu pirms teju 20 gadiem dzīve no Sējas atveda uz Rozulu.
Viņa atminas, ka, izdzirdot nosaukumu “Rozula”, šķitis, ka tas ir ciems no kāda seriāla. Pamazām iedzīvojās mazajā ciemā, bērni izauguši – meita studē, dēls mācās Stalbes pamatskolā.
“Rozulā ir daudz uzņēmīgu, aktīvu cilvēku, tā tikai šķiet, ka te viss kluss un nekas nenotiek,” saka Vita. Viņa pirms nedaudz vairāk kā gada, vīra rosināta, uzdrošinājās kļūt par veikala īpašnieci un vadītāju. Iepriekšējie īpašnieki bija nolēmuši pārtraukt uzņēmējdarbību, meklēja, kurš būtu gatavs turpināt. Neviens nesteidzās uzņemties. Tad dzīvesbiedrs Vitai ieminējās, ka varbūt vērts pamēģināt. Vita smaidot atzīst, ka uzreiz sapratusi, ka iegādāties veikalu ir tas pats, kas nopirkt govi, jo jāstrādā septiņas dienas nedēļā no rīta līdz vakaram. Tika nodibināta SIA “Badža”. Vita atklāj, ka nosaukumu izdomāt bijis ļoti grūti. Mēģinājuši veidot vārdu no burtiem, kas pašu vārdos, bet nekas neiznācis. Ģimenes mīlulis ir suns Badijs, kuru dēvē par Badžu. Tā uzņēmums ieguva nosaukumu, bet rozuliešiem ar to saistās pazīstamais Vitas veikals.
“Man ir pavāres izglītība, bet tas darbs šķita nogurdinošs. Savulaik esmu strādājusi veikalā, krustmātei ir veikals, tā kā pilnīgi nezināma nozare nebija. Bet katru dienu mācos. Nu jau novembrī palika gads, pirmais pilnais gads nostrādāts,” stāsta uzņēmēja un piebilst, ka savu reizi prātā iešaujas neziņa, vai to vajadzēja, bet ritenis ripo, ir sākts, un būtiskākais, ka cilvēkiem Rozulā veikalu vajag.
Nu jau ar smaidu Vita atceras, kā rozulieši telefonā sūtīja iecienīto produktu etiķetes, lai tie būtu veikalā. Katrs izvēlas cita ražotāja pienu, maizi vai gaļu, tai plauktos jābūt. Rozulieši saprot, ko var atļauties mazs ciema veikals, un zina, kad būs iecienītā produkta pievedums. Ja kādam ir īpaša vēlme, arī tas tiek sagādāts.
Vita atzīst, ka arī viņai savu reizi nākas dzirdēt, ka ne viss ir tik lēts, kā pircēji vēlētos, bet ne jau mazais veikals ir lielais pelnītājs, ražotājiem, izplatītājiem savi noteikumi, kurus piemēro mazajiem tirgotājiem. Vita vērtē, ja būtu jāmaksā nomas maksa, tad visiem izdevumiem nenopelnītu. “Vasarā, tad pircēju vairāk, pie vecmāmiņām, vecākiem brauc bērni, mazbērni, tad veikala plauktos vajag vairāk kārumu. Kad ir kāds pasākums, apmeklētāji iegriežas arī veikalā,” pastāsta Vita un uzsver, ka nav tā, ka tautas namam tumši logi, pasākumi notiek. Rozulas skolā notiek sarīkojumi. Ja ir vēlēšanās, ir, kur aiziet.
Veikalā ikdienā strādā saimniece un pārdevēja. Vienīgā brīvdiena, kad veikals ir slēgts, ir 1.janvāris. Tumšajā laikā samazināts darba laiks, jo skaidrs, ka laukos vakarā iepirkties neies. “Man brīvā laika praktiski nav, ja brīvdiena, tad jābrauc uz bāzēm gādāt produktus, jāpasūta preces. Ģimenei laika atliek maz. Dēls kļuvis patstāvīgāks, zina, ka mamma, tētis darbā,” atklāj Vita.
Viņa iepazinusi gan pastāvīgos pircējus, gan rozuliešus. Vita atzīst, ka ciema ļaudis pēc dabas ir mierīgi, saprotoši. Tas labi atklājies gada sākumā, kad visā ciemā nebija ūdens. “Cilvēki, protams, bija apbēdināti, bet saprotoši. Pieļauju, ja līdzīga situācija būtu izveidojusies kaut kur citur, ar negācijām būtu pilni sociālie tīkli. Rozulieši zināja, ka problēma tiks atrisināta, saprata reālo situāciju, neburkšķēja. Kad uz brīdi pazuda elektrība, ne viens vien teicis, ka toties mums ir mierīgas debesis,” pastāsta Vita un piebilst, ka tad, kad piena mašīna atveda ūdeni, bija skaidrs, veikalā pircēju nebūs.
“Jāpriecājas par to, kas mums ir, nevis jāsūkstās par to, kā nav. Raudāt par kaut ko var nepārtraukti, bet kāds no tā ieguvums?” pārdomas rosina Vita Lapsiņa.