Vairāk nekā desmit cilvēki no sociālā rehabilitācijas centra “Ratnieki” palīdzēja veikt būtiskus vīru darbus Vaives pagasta “Zvannieku mājās”: no vētrā nogāztajām sausajām eglēm sagatavoja malku, sakopa augļu kokus, noņēma veco jumtu saimniecības ēkai, sagatavojot vietu jauna uzlikšanai. Kopā ar ciemiņiem strādāja arī paši Zvannieku kopienas ļaudis.
“Zvannieku mājās” mīt gan bērni, kuri palikuši bez vecākiem, gan tajā ir garīgās atveseļošanās centrs un ģimeņu atbalsta un mūžizglītības centrs. Savukārt “Ratnieki” atrodas netālu no Rīgas, tajā deviņus mēnešus palīdzību sniedz vīriešiem, kuri pēc apcietinājuma iznākuši brīvībā, kā arī cieš no kādas atkarības.
Šīs sadarbības iniciatore ir brīvprātīgā Irina Klapere, apzaļumošanas uzņēmuma īpašniece. “Esam ļoti pateicīgi, ka Zvannieku saimnieki Sandra un Juris Cālīši uzņem “Ratnieku” iemītniekus, un mēs varam nest ieguldījumu “Zvannieku mājas”nozīmīgajā darbā,” saka I.Klapere un pastāsta, ka sociālā rehabilitācijas centra iemītniekus atbalsta jau ilgu laiku. Tas sācies, kad pirms vairāk nekā desmit gadiem kopā ar kolēģi izstrādāja projektu centra daiļdārzam, tas, pateicoties centra iemītnieku ikdienas darbam, pamazām top par dendroloģisko parku. “Kad “Ratnieku” dārzā iestādījām pirmās ābeles, aprunājāmies ar turienes cilvēkiem un sacīju, ka mēs varētu viņiem palīdzēt. Tā tas sākās un turpinās,” atklājI.Klapere un piebilst, ka darbs atlabstošajiem cilvēkiem ir daļa no terapijas. “Un, jūtot Sandras un Jura mīlestību un pieņemšanu, cilvēki tiešām strādā no sirds. Mēs redzam, kā mainās cilvēks, kad viņam dod iespēju darīt ko labu, noderīgu. Tas ir īsts brīnums! Centra iemītnieki nemāk to noformulēt, bet viņi grib būt labi. Un ir laimīgi, ka tiek dota tāda iespēja darboties, palīdzēt, jo visbiežāk līdzcilvēki no viņiem novēršas. Bet mums ir jāmācās pieņemt otru cilvēku, piedot viņam, saprast, ka viņš var laboties, ka viņš nav bezcerīgs. Tas ikvienam ir ļoti nozīmīgi. Un, jā, reizēm viņiem pašiem ir pārsteigums, ieraugot, ka viņi var būt labi. Tā ir ļoti nozīmīga transformācija.”
Sandra Dzenīte – Cālīte atzīst, visus gadus, cik rehabilitācijas centra iemītnieki braukuši uz Zvanniekiem, lai gan katru gadu tie ir citi, vienmēr visi strādā cītīgi: “Darām kopīgi un radām īstu kopības sajūtu, tas darbojas ļoti pozitīvi. Kad aizmaldies pa nepareizo dzīves ceļu, ir tik grūti atrast ceļu uz mājām. Un man ir sajūta, ka mēs vīriem simbolizējam šīs mājas. Viņu pašapziņa ir nocirsta, tādēļ viņiem ir vajadzīgs ļoti daudz ticības. Te ticība ir kā rūgstoša mīkla, kurā visi dzīvo un rada.”
Saimniece vērtē, ka centra iemītnieku viesošanās ir būtiska arī “Zvannieku māju” iedzīvotājiem: “Mēs esam braukuši ciemos arī pie viņiem. Bērniem un jauniešiem pēc tikšanās reizēm ir daudz, ko pārdomāt.”
Centra “Ratnieki” sociālais rehabilitētājs Ēriks Ligers, kurš pats pirms nedaudz vairāk kā diviem gadiem bija centra klients, teic: “Iebraucot Zvanniekos, vienmēr ir pacilāts gars. Mēs braucam uz šejieni, jo dot ir svarīgi un svētīgi. Cilvēki ir saņēmuši palīdzību, izmainījuši savas domas un uzvedību, tādēļ ir svētīgi palīdzēt citiem. Un pateiktais paldies par paveikto ir lielākā vērtība. Ļoti bieži cilvēki pēc ieslodzījuma netic saviem spēkiem, viņiem ir zudušas spējas un prasmes. Un šādā veidā mēs viņiem tās atjaunojam, parādām, ka viņi paši ir vērtība, ir personība. Prasmju apgūšana vai atjaunošana noteikti arī rada iespēju vieglāk atrast darbu, iekļauties sabiedrībā.”
Lielākā daļa bijušo ieslodzīto pēc kāda laika atkal atgriežas cietumā, jo neprot dzīvot. Savukārt “Ratnieku” 25 gadu pastāvēšanas laikā ir izkristalizējies, ka tikai desmit procenti centra programmas klientu atgriežas ieslodzījumā. Ēriks Ligers to skaidro tā: “Ratniekos ir ļoti svarīgs ritms – dienas, nedēļas, gada. Klients mācās strādāt astoņas stundas, piecas dienas, saturīgi pavadīt brīvo laiku, tāpēc brīvdienās bieži iesaistāmies brīvprātīgo darbā. Ļoti daudziem ir atkarību problēmas, ir grūti izrauties no tās bedres, ja nav palīdzības. Mūsu centrā ir atbalsta komanda, kas palīdz sākt citu dzīvi. Arī es, būdams vēl klients un ar atkarību problēmu, pabeidzu vidusskolu, iestājos Paula Stradiņa medicīnas koledžā, ieguvu sociālā rehabilitētāja profesiju. Turpināšu studijas Kristīgajā akadēmijā. Ar savu pieredzi, kāds reiz biju pats, varu palīdzēt, motivēt cilvēkus. Sākums ir ļoti grūts, bet palīdzošā vidē, ja esi darbības līdzautors, viss ir iespējams.”
Komentāri