Pirmdiena, 22. jūlijs
Vārda dienas: Marija, Marika, Marina

Reti gadās strādāt ar tāda mēroga darbiem

Jānis Gabrāns
15:50
02.02.2024
53
Informē Par Daudzsēriju Filmu

Režisors Andis Mizišs peidalās preses konferencē, kurā informē par daudzsēriju filmu "Pansija pilī" kinoteātrī "Splendid Palace".

Aizvadītajā nedēļā pirmizrādi piedzīvoja daudzsēriju spēlfilma “Pansija pilī”, kas veidota pēc rakstnieka Anšlava Eglīša romāna ar tādu pašu nosaukumu motīviem.

No filmas astoņām sērijām septiņas ir spēlfilmas, viena – dokumentālā. Spēlfilmu veidošana bija uzticēta trijiem režisoriem, Andis Mizišs veidoja pirmās trīs, Marta Elīna Martinsone – trīs nākamās, bet septīto  – Dāvis Sīmanis. “Druva” sarunājās ar pirmo trīs sēriju režisoru Andi Mizišu.

– Pirmizrāde aizvadīta, tas ir atvieglojuma brīdis?
– Gan jā, gan nē. Beidzies viens posms, bet sākas jauns -jāgaida skatītāju reakcija, vērtējums, kritika.

– Vai, noskatoties filmu, pašam ir vērtējums, ka viss izdevies, kā plānots?
– Sajūtas tiešām labas. Tās nevar būt sliktas ar tik profesionāli lielisku komandu. Te vislielākais paldies pienākas “Mistrus media”, Inesei Bokai-Grūbei un Gintam Grūbem, kuri vienmēr milzīgu uzmanību pievērš tam, lai izveidotu ideālo komandu vārda vislabākajā nozīmē. To jau izbaudīju, strādājot pie filmas “Emīlija – preses karaliene”, kur arī bijām trīs režisori, un filmā “Pansija pilī”    tradīciju turpinām.

Šī tendence tagad ienākusi Latvijā, bet kopumā pasaulē jau labu brīdi daudzsēriju formātā strādā vairāki režisori, katrs ar savu rokrakstu.

– Vai režisori filmas vīziju veido kopā, vai katrs atbild tikai par savām sērijām?
– Daudzsēriju filmā katrs režisors nevar taisīt savu autorkino, nedomājot, kas notiek tālāk. Tas ir kopdarbs, kopā ar scenāristiem Tabitu Rudzāti un Ivo Briedi milzīgi daudz ieguldīts tieši sagatavošanās periodā, strādājot pie scenārija, lai tēlu attīstība būtu cauri visām sērijām. Bija kopdarbs ar aktieru atlasi, darbs ar aktieriem, arī viņiem bija izaicinājums strādāt pie vienas filmas ar dažādiem režisoriem.

Strādājot vairākiem režisoriem, ir būtiski, kā pārējā komanda    – producenti, operators Andrejs Rudzāts – satur projektu kopā. Ja mēs, režisori, nostrādājām laukumā katrs savu laiku, operators projektu vizuāli saturēja kopā visu filmēšanas periodu.

– Kā notika filmēšana, režisori strādāja secīgi pie savām sērijām, vai darbs notika līdztekus?
-  Svarīgs bija princips, ka katrs filmējam secīgi, jo iesaistīts ļoti daudz aktieru. Filmēšana saistīta ar daudzām niansēm, teiksim, objektu iekārtošanu. Svarīgi arī, lai nebūtu tā, ka objektu jauc nost un atkal būvē, centāmies strādāt secīgi. Es uzfilmēju pirmās trīs sērijas, tad nāca Marta ar savām trim, un noslēgumā Dāvis ar septīto.

Protams, bija specifiskas ainas, kad darbība pārklājas, bet tādu dienu nebija daudz. Tiesa, es biju laimīgs, ja tas notika, jo varēju būt laukumā, kur strādā cits režisors. Tādas iespējas gadās ļoti reti, tāpēc bija interesanti vērot, kā ar aktieriem, ar filmēšanas grupu strādā cits režisors, kāda ir viņa taktika un manieres. Tas ļauj mācīties, man bija prieks strādāt ar Martu Elīnu Martinsoni, viņa ir no citas paaudzes ar savu savdabīgo humora devu, mūsdienu elementiem, ko viņa spēja ienest vēsturiskas filmas gaisotnē. Mūsu sastrādāšanās bija ļoti iedvesmojoša.

– Ar Dāvi Sīmani strādājāt kopā arī filmā “Emīlija    – preses karaliene”.
– Viņš profesionālajā ziņā ir persona, ko apbrīnoju un ārkārtīgi cienu. Ne tikai kā režisoru ar ļoti svaigām idejām, bet arī kā pedagogu, caur kura rokām iziet milzīgs skaits topošo Latvijas kino veidotāju.

– Vai darbs ar leģendārām vēsturiskām personībām kā filmā par Emīliju Benjamiņu, tagad ar Anšlava Eglīša romānu uzliek lielāku atbildību?
-    Tas uzliek milzīgu atbildību. Tā ir pietāte, atbildība pret to, ko Anšlavs Eglītis rakstījis grāmatā. Ir būtiski, vai tas ir romāna ekranizējums vai filma veidota pēc motīviem, kā tas ir mūsu gadījumā. Sērijas prasa savu dramaturģiju, tāpēc no dažiem tēliem nācās attiekties vai samazināt viņu klātbūtni, nācās radīt jaunus tēlus, notikumus, jo filma – tas ir mūsu skats uz to laiku, vidi. Anšlavs ir ārkārtīgi trāpīgs rakst­nieks, mums bija svarīgi saglabāt kopējo noskaņu, tā laika liecību, spilgtos tipāžus un to nemanāmo, bet ļoti spēcīgo ironijas devu, ko viņš ieliek katrā tēlā.

Neslēpšu, tā bija pamatīga noņemšanās un nervu bendēšana, bet viss atalgojas ar    aizraujošo filmēšanas procesu. Filmas veidošana pēc motīviem nav tikai grāmatas izlasīšana, tas patiesībā ir ļoti apjomīgs darbs, pētot Anšlavu, viņa laiku, līdzcilvēkus. Kopā ar komandu pētījām tā laika kostīmus, vēsturisko vidi, domājot, kas ir tie elementi, ko cilvēki sagaida tādās filmās. Tas ir milzīgs izpētes darbs, bet ar katru tādu darbu arī izglītojamies, kļūstam bagātāki zināšanās.

– Aktieru ansamblis filmā tiešām komentārus neprasa: Gundars Āboliņš, Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Kas­pars Znotiņš, Juris Strenga, Dace Eversa, Olga Dreģe, Artūrs Skrastiņš, Jēkabs Reinis un daudzi citi. Vai ir vieglāk strādāt, ja tādi profesionāļi laukumā
– No vienas puses, – jā, bet viņi prasa pamatīgi iespringt, viņu latiņa, prasības ir ārkārtīgi augstas. Man bija vairāk bail, kā saturēt kopā tik milzīgu un spēcīgu aktieru ansambli, jo, strādājot ar citām filmām, ansamblis nav tik liels. Te katrs prasa uzmanību, katrs nāk ar savām ļoti labām idejām, un tā ir veiksmes atslēga, ja spēj tās paķert, integrēt scenārijā, kas jau uzrakstīts. Bet jāļaujas mazajām transformācijām, kas to visu atdzīvina.

Pa vidu vēl Gundara Āboliņa stāsti par filmēšanos leģendārajā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kurā aktieriem ļauts piedalīties ar savām idejām, pienesumiem. Kad viņi jūt, ka idejas tiek novērtētas, jūtams milzīgs papildu azarts, atdeve.

– Laikam svarīgi arī atrast vidusceļu, neļaujot pārāk improvizēt.
– Kur lieli meistari, tur improvizācija milzīga, bet tā var aiziet nost no scenārija, tāpēc ir smalka ķīmija saprast, ko var likt klāt, ko – nē.    Tā ir smalka robeža. Sva­rīgi arī noturēt tā laika noskaņu, elpu, nenojaukt ticamības robežu.

– Vai režisoram ir gandarījums būt šādos lielos projektos kā “Pansija pilī”, “Emīlija – preses karaliene”?
-  Jā, reti gadās strādāt ar tāda mēroga darbiem, tādu aktieru daudzumu, tādām zvaigznēm. Var nostrādāt četras piecas filmas un nesavākt to kopumu kā šajā vienā. Manā personīgajā pieredzē un izaugsmē tam ļoti liela nozīme, par ko esmu pateicīgs šīm iespējām!

Būtu svarīgi, ka Latvijā daudzsēriju filmām uzliktu augstu māksliniecisko, tehnisko un visas citas latiņas. Pagaidām šis process virzās veiksmīgi, ar nepacietību gaidu daudzsēriju spēlfilmu “Padomju džinsi”, kurai ir  12 “Lielā Kristapa” nominācijas, tā iekļauta Berlīnes Starp­tautiskā kinofestivāla skates programmā.

– Vai pēc šādiem apjomīgiem darbiem režisoram nav tukšuma sajūta – ko tālāk?
– Parasti tāda bedre ir, man, paldies Dievam, tāda neiestājas, jo sācies intensīvs montāžas un skaņošanas process pie dokumentālās filmas par Konstantīnu Raudivi. Arī tur bijis milzīgs darbs, garš filmēšanas periods, tā ka šobrīd atslābt nav kad, par to tikai priecājos!

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Pārraut apburto loku

06:02
16.07.2024
45

Jauno māmiņu un grūtnieču atbalsta centrs “Madaras”, kas darbojas Liepā, nosvinējis 20 gadu jubileju. Tā darbība organizēta kā ģimenes modelis ar atbilstošu vidi, lai katrai māmiņai veltītu individuālu uzmanību. Šobrīd “Madarās” uzturas septiņas mammas un deviņi bērni, daļa māmiņu ir ar īpašām vajadzībām. Bet šo gadu laikā palīdzēts vairākiem simtiem sieviešu. Teju no pirmsākumiem biedrības […]

Svešumā latviskums uztur garu

08:03
11.07.2024
36

Jāņa Vecozola dzīve metusi dažādus līkumus. “Kā daudziem latviešiem šajos laikos,” viņš saka un piebilst, ka vasarā gribas būt Latvijā. Jānis dzimis un bērnību pavadījis Cēsīs, tad ģimene pārcēlās uz Priekuļiem, tur mācības pamatskolā, tad Jāņmuižas lauksaimniecības skolā, armija, darbs un ģimene Cēsīs. “Strādāju par šoferi, lai tiktu pie dzīvokļa, pārgāju uz celtniecību. Tad sākās […]

Suns māca dzīvot rotaļīgi un dalīties ar to

06:24
08.07.2024
34

 “Kanisterapija ir suņu asistēta terapija. Nereti šķiet, ka tā ir suņa glaudīšana, un dažreiz tā tas arī var izskatīties, taču kanisterapija ir daudzveidīga gan atkarībā no mērķauditorijas, gan suņa,” teic kanisterapijas speciāliste Tamāra Kabakova. “Bērni visbiežāk vēlas suni paglaudīt, pabužināt, samīļot. Tāpēc arī lielos pasākumos ir svarīgi stāstīt, kā ar suni pareizi darboties. Es to […]

Savā īpašajā vietā

07:21
07.07.2024
85

“Kamēr vēl mitrs un neput, zāle jānopļauj,” saka Solvita Jansone un steidz appļaut mājas apkārtni. Viņa atzīst, ka pagaidām vasara ilgstoši nav bijusi tik karsta kā  pērn, bet puķes nācās regulāri un cītīgi laistīt, dārzam gan bija jāpietiek ar rezervēm un rasu. “Lietus bija ļoti vajadzīgs, tagad apkārt    svaigums, viss var augt,” teic Solvita […]

Radošais process kā terapija

05:26
07.07.2024
37

Saruna ar digitālā satura veidošanas un skatuves mākslinieci DĀRTU ZVANERI Daudziem Dārtas vārds noteikti pazīstams caur labskanīgā ķeltu arfas un čella dueta “Infini” skaņām. Ar viņu sarunājāmies par mūzikas ceļu, teātri un to, ka dzīve allaž zina labāk, kas mums vajadzīgs. -Daudzi jūs iepazinuši caur mūziku, bet pati sakāt, ka esat ļoti radoša būtne – […]

Veselīgu matu augšanas noslēpums

14:31
05.07.2024
329

Veselīgu matu veidošana ir kopīgs mērķis daudziem, tomēr bieži vien tas šķiet kā slepenas dārgumu medības ar grūti iegūstamām balvām. Patiesi veselīgu matu pamatā ir ne tikai spīdīgi attēli reklāmās un nemitīgi mainīgās matu kopšanas tendences, bet arī izpratne par to unikālajām vajadzībām un rūpes par tām. Veselīgu matu kopšanas nozīme ir nepārspīlēta; tā nav […]

Tautas balss

Prieks par sakārtoto un skaisto ielu

17:29
15.07.2024
29
Cēsniece O. raksta:

“Cēsīs, atjaunotajā Bērzaines ielas posmā, ierīkoti glīti soliņi un atkritumu urnas, apkārtne tīra. Jauki tur piesēst. Bērzaines iedzīvotāji beidzot ir ieguvēji. Labi sakārtota gan Gaujas, gan Bērzaines iela. Par to prieks,” pārdomās dalījās seniore, cēsniece O.

Haoss ar pasažieru pārvadājumiem

17:28
15.07.2024
23
Lasītājs J. raksta:

“Ik pa brīdim parādās ziņas, ka nav skaidrs, kas mūspusē nodrošinās sabiedriskā transporta pakalpojumus. Valsts pasūtījumā ar līgumiem un pārsūdzībām tāds juceklis, ka neviens no malas netiek skaidrībā. Jūnija nogalē pakalpojumu atļāva veikt CATA, bet tikai līdz gada beigām. Taču nav dzirdams, ko atbildīgie dara, lai sajukums neturpinātos. Nesaprotu, kā Satiksmes ministrija pieļauj tādu bardaku,” […]

Nevar sagaidīt

16:55
15.07.2024
17
Piebaldzēns raksta:

“Sola un sola, ka Jaunpiebalgā drīz būs gatavs pansionāts, bet kā nav, tā nav. Gan jau vainojami būvnieki, bet žēl, ka vietējai varai nav nekādu iespēju procesu pasteidzināt. Tur būtu gan darba vietas vietējiem, gan pagastā apgrozītos vairāk cilvēku, proti, pie pansionāta iemītniekiem brauktu ciemos tuvinieki, draugi. Tirgotājiem būtu lielāks apgrozījums,” pārdomās dalījās piebaldzēns.

Botāniskais dārzs pilsētas centrā

16:54
15.07.2024
23
Cēsnieks O. raksta:

“Gāju Cēsīs pa Rīgas ielu, mani uzrunāja tūristi, ārzemnieki. Lūdza padomu, kā aizbraukt uz Līgatni, jautāja par Cēsīm. Un prasīja, kā var iekļūt Rīgas ielas botāniskajā dārzā. Jā, tur īpašums, kura adrese ir Rīgas iela 41, aizaudzis ar kokiem, krūmiem. No ielas to nodala dēļu žogs, gājējus šī vieta netraucē, bet iebraucējiem rada dīvainu iespaidu,” […]

Trūkst inženieru

10:49
09.07.2024
30
J. raksta:

“Ziņās televīzijā stāsta, ka Latvijā trūkst augsti kvalificētu speciālistu mežsaimniecībā un lauksaimniecībā. Jau labi zinām, ka trūkst arī celtniecības inženieru, elektroinženieru un līdzīgu profesiju speciālistu. Te nu esam nonākuši ar savu izglītības sistēmu. Ja bērnam skolā neiemāca rēķināt, ja viņš neapgūst fizikas, ķīmijas pamatus, tad vēlāk, protams, neizvēlas studēt inženierzinātnes, profesijas, kas saistītas ar matemātiku, […]

Sludinājumi