Protams, sagaidot jauno, 2024., gadu, izskanējuši vērtējumi gan Latvijā, gan pasaulē notiekošajam. To ir daudz, tie mēdz būt atšķirīgi, un katram mums arī ir savs vērtējums pagājušajā gadā notikušajam.
Manuprāt, interesants ir Dmitrija Savvina raksts “Jaunā vecā pasaule” labēji konservatīvo Krievijas politisko emigrantu veidotajā portālā “Харбин”. Vēsturnieks Savvins Latvijā kā politiskais bēglis dzīvo jau kopš 2015. gada, ir nokārtojis eksāmenu latviešu valodā un turpina apgūt valodu. Raksts minētajā portālā ir lasāms krievu valodā, piedāvāju izlasīt raksta ievada tulkojumu. Ievadā ir pieminēts Fukujama, tādēļ īsa informācija. Jošihiro Frānsiss Fukujama (dzimis 1952. gada 27. oktobrī) ir japāņu izcelsmes amerikāņu politologs. Karjeras iesākumā Fukujama bija saistīts ar Amerikāņu neokonservatīvo politisko spārnu, plašu ievērību guva viņa tēze, ka līdz ar Aukstā kara beigām un komunisma sabrukumu ir iestājušās vēstures beigas un liberālais kapitālisms svin savu globālo uzvaru kā vienīgo iespējamo sabiedrisko kārtību pasaulē.
“Pēdējā pusgada laikā par Fukujamu nesmējās tikai tie, kuriem bija slinkums to darīt, – un šie smiekli, bez jebkāda izņēmuma, bija pelnīti. Pavēstītās “vēstures beigas”, pēc kurām bija jāiestājas globāli svētlaimīgai pasaules kārtībai, kas veidota pēc “rietumu pasaules” piegrieztnes Savienoto Valstu draudzīgo tomahauku ēnā, izrādījās tikpat smieklīgi kā XX gs. sākuma salonu sapņotāju idejas par līdzīgām “vēstures beigām”, jo neviens vairs nekaros tikai tāpēc, ka kari nebūs ekonomiski izdevīgi, bet gaisa kuģošana padarīs bezjēdzīgas uz zemes novilktās valstu robežas. Abas reizes šīs fantāzijas sadūrās ar četrpadsmito gadu – 1914. un 2014. Un šodien jau ir acīmredzami, ka visu pasauli gaida smaga un sāpīga transformācija, turklāt lielā mērā tā sastāvēs no nekontrolējamām un, visticamāk, pat neprognozējamām katastrofām. Mūs sagaida planētas mēroga karš – vietām aukstais, vietām tas būs karsts, kura rezultātā jaunā pasaules kārtība vai nu saglabās kristīgo civilizāciju grūti izcīnītos personīgos brīvības un tiesību ideālus, vai maksimāli tuvosies tai realitātei, ko aprakstīja Orvels “1984”. Var teikt, ka mēs atkal esam atgriezušies XX gadsimtā – un šis lēciens atpakaļ ir galvenais aizejošā 2023. gada rezultāts.”
Notikumu vērtējums ir skarbs, 2. janvāra rītā agresorvalsts Krievija pilna mēroga karā Ukrainā ir zaudējusi jau 360 820 militārpersonu, bet kara beigas šobrīd nav prognozējamas. Domāju, vietā ir atcerēties arī nesen Ukrainas TV “Freedom ” Florences universitātes docenta, vēsturnieka Stefano Botoni sacīto, ka pasaule joprojām dzīvo ilūzijās, jo ilgie gadi bez globāla kara ir likuši domāt, ka viss ir nokārtojams ar sarunām. Botoni uzskata, ka valstu vadītājiem ir jāsāk skaidrot iedzīvotājiem, savā ziņā viņi pat jāmāca, ka pasaule mainās, ka ir jārīkojas, nevis jāslēpjas aiz ilūzijām, ka gan jau viss kaut kā nokārtosies. Botoni sacīja, ka tas ir izskaidrošanas, ne baidīšanas vai panikas celšanas laiks, jo uz notiekošo jāskatās atvērtām acīm. Jāpiebilst, ka mazliet citiem vārdiem, vienkāršāk un sirsnīgāk, Vecgada vakarā savās uzrunās sacīja Valsts prezidents un Ministru prezidente. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs Jaunajā – 2024. – gadā novēlēja visiem, lai šoreiz no cerībām dzimst mērķi un no mērķiem dzimst atbildība, un pauda apņēmību “kopā ar jums visiem nākamgad celt mūsu labāko valsti pasaulē – mūsu Latviju”.
Komentāri