Ir noticis tas, kas bija paredzams – pierast var arī pie kara, pie apziņas, ka pavisam netālu mirst cilvēki, tiek izpostītas mājas, cilvēki cieš sāpes, fiziskas un garīgas, cieš badu. Un tas pavisam netālu, un arvien biežāk pielavās doma – tas varēja un, trakākais, aizvien var notikt arī pie mums Latvijā. Vismaz Putins par to nešaubās.
Patiešām negribētos šajā priekšsvētku laikā domāt par smagām un sāpīgām tēmām, bet nevar taču izlikties neredzam, cik tomēr šausmīgā pasaulē dzīvojam, cik tuvu esam tam, lai vienīgais svētku prieks iedegtos par drosmi aizstāvēt Dzimteni, kā tas noticis pirms 105 gadiem, kad tieši Ziemassvētkos dibināja Cēsu rotu. Un nevar nedomāt, kā ir redzēt sabrūkam savus sapņus, savu dzīvi… Un nevar tikt vaļā no karstās vēlēšanās dzirdēt ziņas no frontes: viss iet uz labu, Ukrainas armija atbrīvo savas valsts teritoriju, iebrucēji padodas, atkāpjas, bēg. Labais uzvarējis ļauno, gaisma aizdzinusi tumsu. Pasaule gavilē!
Diemžēl tā vietā jādzird, cik grūti dzimtenes aizstāvjiem veicas Ukrainā, kā sarūk pasaules atbalsts, kā tie, kam lēmējtiesības, nevar vienoties, apsver un apdomā katru soli, lai tikai nebūtu jācieš pašiem.
Vai nebūtu jāsāk domāt, kādēļ realizējam tos daudzmiljonu/miljardu projektus, būvējam jaunus tiltus, dzelzceļus, stadionus un koncertzāles, slimnīcas, ja neesam izdarījuši pašu galveno – novērsuši iespēju, ka tas vienā (ne)jaukā dienā vienkārši uzies gaisā! Vai nebūtu daudz prātīgāk visu naudu, visas domas, idejas koncentrēt tam vienam mērķim – darīt visu, patiešām visu, lai karš beigtos, beigtos ar Ukrainas uzvaru!
Nu ja, dzirdu argumentus – viss jau nav tik vienkārši, nav regulas tādas, nav šādas; nav likumā ierakstīts tas un šitas. Nu gluži kā tajā gadījumā ar sievieti Jēkabpilī. Kaut kādi likumi un noteikumi liedza nosargāt sievietes dzīvību…
Tikai vēsture rāda un māca ko citu: taisnība uzvar, ja par to deg sirds, acis un roka, kas nevelk līdzi likumu slejām, kas nemeklē pašlabumu. Kā mēs toreiz Baltijas ceļā, kā toreiz uz barikādēm, kā mūsu priekšteči Ziemassvētku kaujās…
Ja nu notiktu Ziemassvētku brīnums un visa pasaule sadotos rokās, atmetot savas ambīcijas, lai iestātos par vienu vienīgu mērķi – mieru pasaulē! Tas taču nebūtu gribēts kā kaut kas neiespējams? Kaut kur dziļi, dziļi sirdī vēl kvēl cerību dzirkstelīte.
Komentāri