Pagājušā gada oktobrī, kad rakstīju par ceļojumu uz Bosniju un Hercogovinu un Serbiju, norādīju, ka galvenā brauciena mērķa – Medžugorjes – stāstu nolieku malā, jo tas pelnījis atsevišķu aprakstu.
Šis brīdis pienācis, laiks licis pārdomāt vēsti, ko nes pilsētiņa, kas kļuvusi par vienu no galvenajiem pasaules svētceļotāju mērķiem. Tiek lēsts, ka to apmeklējuši apmēram 40 miljoni svētceļnieku.
Dodoties ceļojumā, pārāk daudz par Medžugorji nezināju, piedzīvotais lika par to interesēties vairāk. Un stāsts ir aizraujošs.
1981.gada 24.jūnijs
Vēsturiskajos dokumentos Medžugorje pirmo reizi minēta 1599. gadā. Gadu simteņus dzīve tur ritēja tāpat kā citos reģiona ciematos: cilvēki apstrādāja zemi, ražoja vīnu un audzēja dārzeņus, lai apmierinātu pieticīgās vajadzības.
Viss mainījās 1981. gada 24. jūnijā, kad seši vietējie jaunieši, vecumā no desmit līdz 17 gadiem, uz kalna, ko sauc par Parādīšanās vai Podbrdo kalnu, jo atrodas pie vietas ar tādu nosaukumu, ieraudzīja jaunu sievieti ar bērnu uz rokām. Jaunieši viņu atpazina kā Dievmāti, kura ar roku deva zīmi nākt tuvāk. Pārsteigti un nobijušies puiši aizbēga, bet nākamajā dienā četri no viņiem juta vēlmi doties uz vietu, kur bija redzējuši parādību. Viņiem pievienojās divi citi, un Medžugorjes vizionāru grupa bija izveidojusies. Kopš tās dienas viņi pieredzēja ikdienas parādīšanās (kopā vai atsevišķi), lai kur atrastos. Trīs vizionāri joprojām ik dienas redz Dievmāti, trīs pārējie – reizi gadā saņem vēstījumus.
Kopš parādīšanās pirmajām dienām sākās vizionāru, viņu vecāku, radinieku, draudzes locekļu un priesteru un pat svētceļnieku vajāšana. 29. jūnijā bērni tika aizvesti, lai veiktu medicīnisko pārbaudi. Tajā konstatēja, ka viņi ir veseli, bet galvenā ārsta slēdziens bija šāds: “Bērni nav zaudējuši prātu, ko nevar sacīt par tiem, kuri viņus atveduši.”
Turpmāk vizionārus regulāri veda uz policiju, lai veiktu nopratināšanu, uz psihiatriskajām ekspertīzēm, un vienmēr tika konstatēts, ka viņi ir veseli.
Ciest nācās arī toreizējam Medžugorjes draudzes prāvestam, kuru arestēja pusotru mēnesi pēc Dievmātes pirmās parādīšanās. Tiesa viņam piesprieda trīsarpus gadus ilgu cietumsodu.
Gan dzirdētais uz vietas, gan pēc tam lasītais lika secināt, ka stāsts tiešām ir patiess. Pat ja pieļaujam, ka jaunieši radīja savu stāstu, vai tiešām viņi pie tā būtu turējušies arī tad, kad sākās viņu, viņu vecāku vajāšana! Sociālisma celšanas laikā (šī pilsēta atradās Dienvidslāvijas Sociālistiskās Republikas sastāvā) viņiem nebija nekādu iespēju veidot karjeru, taču viņi turpināja stāstīt par tikšanos. Un vai tiešām viņi šo stāstu būtu uzturējuši dzīvu jau vairāk nekā 40 gadus? Vismaz sev esmu secinājis, ka Medžugorjes stāsts ir patiess.
Atrast savu vietu
Ceļotājiem no Austrumeiropas Medžugorjē palīdz kopienas “Marijas Gaisma” kalpotāji, uzvedot Parādīšanās kalnā, Krusta kalnā, izvedot ekskursijā pa citām nozīmīgām pilsētiņas vietām. Mums gida lomā bija ukrainiete Zorjana, kura te jau vairākus gadus radusi kalpošanas vietu. Bija iespēja tikties ar kopienas dibinātāju Terēzi Gažiovu, kura šurp no dzimtās Slovākijas atbraukusi pirms 27 gadiem, meklējot vietu dzīvē. “Un man bija daudz jautājumu,”saka Terēze. “Biju augusi katoliskā ģimenē, man gribējās palīdzēt cilvēkiem. Nonākusi šeit, kādā no lūgšanām dzirdēju atbildi: “Medžugorje ir tava vieta, tā ir tavs aicinājums!” Tas tik dziļi iegūlās manā sirdī, ka paliku te uz dzīvi, un tagad varu tikai pateikties Dievam par šo iespēju. Ka varu te dzīvot, kalpot, varu palīdzēt citiem saprast, kas ir Medžugorje!”
Kad jautāju, kas viņai ir Medžugorje, viņa atbild, ka to nav iespējams aprakstīt vārdos, tā ir visa viņas dzīve: “Es teiktu, ka šī ir mana Betlēme, vieta, kur mūsu sirdīs piedzimst Jēzus.”
Šajos gados uzcelta kopienas māja, kur dzīvo tie, kuri sevi atraduši kalpošanā, notiek aktīva darbība ne tikai Medžugorjē, bet arī citās valstīs. Terēzes stāsts ir īpašs, tāpat kā viņas balss un acu skatiens, kas liek saprast, ka pasaulē tiešām pastāv citas, daudz augstākas, vērtības, tikai līdz tām ir jānonāk vai nu pašam, vai paļaujoties Dievam.
Sajust pieskārienu
Medžugorjē ir vairākas īpašas vietas, kas vilina svētceļniekus brīnuma gaidās. Ir minētais Parādīšanās kalns, pa akmeņaino nogāzi ir kāpēji no agra rīta līdz vēlai naktij, vasarā kalnā kādu cilvēku varot sastapt jebkurā diennakts laikā.
Mēs kalnā uzkāpām trīs reizes, atmiņā paliekošākais bija ceļš rītausmā, lai kalnā, kur atrodas Dievmātes statuja, sagaidītu saullēktu. Īpašs brīdis bija seši no rīta, kad pār vēl tumšo apkaimi sāka skanēt Medžugorjes baznīcas zvani. Pie statujas bija grupa no Ukrainas, galvenokārt sievietes, daudzas izšūtajos nacionālajos apģērbos, ar Ukrainas karogiem, bet viņās nebija sāpes, no grupas nāca patiess spēks, īsta ticība.
Ir Krusta kalns, kurā arī jākāpj pa akmeņiem, apstājoties 14 stacijās. Mūs šajā ceļā veda latvietis Jānis, kurš Medžugorjē dzīvojis 15 gadus, savulaik kalnā kāpis katru dienu trīs gadus no vietas.
Kā jau minēju, kalni vienos akmeņos, jābūt uzmanīgiem, jebkurš nepareizs solis var novest pie traumas. Redzējām, kā glābšanas dienests ar nestuvēm kursē augšā lejā, lai palīdzētu cietušajiem.
Centrālā vieta, protams, ir Medžugorjes baznīca. Iesvētīta 1969. gadā, tolaik daudzi bijuši neizpratnē, kāpēc tik mazā pilsētiņā vajag tik lielu baznīcu. Arhitekts pateicis pravietiskus vārdus, ka gan jau pienāks laiks, kad tā būs daudz par mazu. Tas piepildījās, un 1989. gadā tika uzcelts āra altāris, kur brīvdabā izveidotajā lūgšanu zonā ir aptuveni 5000 sēdvietu, un vasarās ar to esot krietni par maz. Katru dienu notiek dievkalpojumi, ir neaprakstāma sajūta būt šajā kopībā, kur ir visas tautības un rases, kad lūgšanas “Mūsu Tēvs” un “Esi sveicināta, Marija” apkārt skan neskaitāmās valodās. To nevar izstāstīt, tas ir jāpiedzīvo.
Vēl viena vieta, kas pievelk svētceļniekus, ir bronzā izlietā augšāmceltā Kristus statuja. Kādu laiku pēc tās uzstādīšanas pamanīts, ka uz vienas kājas sāk parādīties mitrums. Veicot analīzes, konstatēts, ka tas atbilst cilvēku asaru sastāvam. Šobrīd pie statujas stāv rindas, lai mitrinātu mutautiņus, salvetes, liktu tās pie vietām, ko gribas izārstēt. Vai brīnumi notiek? Jā, bet ne vienmēr tie notiek uzreiz, varbūt pēc mēneša, gada, visu izšķir katra ticība.
Kopības sajūta. Pie Medžugorjes baznīcas uzcelts brīvdabas altāris, kur uz dievkalpojumiem pulcējas cilvēku tūkstoši, un lūgšanas tur skan dažādās valodās.
FOTO: Jānis Gabrāns
Pasaules elpa
Lai arī šis ir svētceļojumu galamērķis, ik uz soļa redzams materiālās pasaules pienesums. Centrālās ielas vienā pusē saspiedušies suvenīru veikaliņi, cits plašāks, cits šaurāks, kur iespējams nopirkt gandrīz visu, sākot no magnētiņiem līdz rožukroņiem, svētbildēm un pat priesteru tērpiem. Ielas otrā pusē restorāni. Lai arī bijām oktobrī, kad sezona iet uz beigām, pēc dievkalpojuma atrast brīvu vietu pie galdiņa bija tikpat kā neiespējami. Jāņem vērā, ka restorānos ļauts smēķēt, arī telpās, kas bija ne pārāk patīkams pārsteigums. Toties cenas iepriecināja, vakariņas, ieskaitot dzērienus, var paēst par apmēram desmit eiro.
Suvenīru tirgotavas arī pie abiem kalniem visās vietās, kur notiek ļaužu plūsma, pulcēšanās. Bet, ja atceramies stāstus no Bībeles, arī tur pie tempļiem notika aktīva tirgošanās. Kā stāsta vietējie, Bosnija un Hercogovina ir nabadzīga valsts, te, Medžugrojē, ir iespēja kaut ko nopelnīt. Neatbildēts palika vien jautājums, vai tirgotāji desmito tiesu no peļņas ziedo baznīcai, jo, pateicoties tai, viņiem ir šis rūpals.
Lai arī kopš viesošanās Medžugorjē pagājis laiks, atziņas joprojām neizzūd. Ir skaidrs, ka ne viss vēl ir atklājies, ne viss ir saprasts, un ir vilinājums tur pabūt vēl reizi.
Var tikai piekrist Terēzes sacītajam, ka šī vieta katram atstāj savus nospiedumus un cilvēks pēc viesošanās Medžugorjē uz dzīvi skatās pavisam citām acīm.
Komentāri