Dzīve bez pulksteņa grūti iedomājama, jo savu laiku nereti cenšamies plānot burtiski pa minūtēm. Taču ir cilvēki, kam pulksteņi ir kas vairāk kā ikdienas nepieciešamību. Tie ir pulksteņu kolekcionāri. Viens no viņiem ir cēsnieks Andris
Dolženko, savulaik bijis pulksteņmeistars, tagad šīs prasmes izmanto vien savām vajadzībām, seno pulksteņu restaurēšanai, lai papildinātu kolekciju.
Viņa kolekcija ir gluži kā īsts ceļojums laikā, katram pulkstenim ir sava skaņa, iezvanot jaunu stundu, pusstundu un stundas ceturksni, vēsturi, un var tikai pabrīnīties par izgatavotāju prasmi. Viņa kolekcijā ir pulksteņi, kas krietni vecāki par simts gadiem.
Vaļasprieks radies pirms aptuveni 15 gadiem, redzot līdzīgas kolekcijas. Joprojām pie sienas ir pirmais iegūtais pulkstenis, kā kolekcionārs saka – šņorinieks, kas savulaik piederējis kādam Latvijas ģenerālim. Dažādi ir pulksteņu ceļi, kamēr tie nonāk līdz kolekcionāram, tie ir dažādā stāvoklī. Ar A. Dolženko rokām sākas pulksteņu atdzimšana. Ja trūkst kāda detaļa, to cenšas izgatavot atbilstošu oriģinālam. “Viens darbs ir korpusa atjaunošana. Gadās, ka pulkstenis ar koka rāmi tiek atrasts nepilnā komplektācijā, tad pēc katalogiem jāmeklē, kā šis pulkstenis varētu izskatīties, lai censtos tam atdot sākotnējo izskatu. Pa šiem gadiem redzēti ļoti daudzi pulksteņi, tāpēc zinu, kādam jābūt konkrētā laika posma un konstrukcijas laikrādim, kādā komplektācijā,” saka kolekcionārs, piebilstot, ka savākta arī nepieciešamā literatūra, katalogi, dažādi uzziņu krājumi.
Korpusu izjaukt, notīrīt, nobeicēt, pat izvirpot kādu detaļu protot pats, bet kokgriezumu veikšanai meklējot speciālistu. Paša kolekcionāra galvenais uzdevums – oriģinālā mehānisma atjaunošana.
“Kādi tik pulksteņi nav nākuši priekšā – sarūsējuši, ar zirnekļu tīkliem aizvilkti, ar beigtiem prusakiem iekšā, taču katru var restaurēt kā jaunu, dažkārt cilvēki pat netic, ka mehānisms ir restaurēts, nevis iegādāts jauns,” stāsta A. Dolženko.
Katrs pulkstenis tiek rūpīgi atjaunots, līdz tas ieņem savu vietu blakus citiem.
“Kad pulkstenis beidzot iedarbināts, ir patiess gandarījums,” neslēpj kolekcionārs. “Dažs līdz tam varbūt pat gadus 70 klusējis pamests kādā pažobelē, šķūnī. Cits bez detaļu maiņas nav pat iedarbināms. Ja kādas detaļas trūkst, meklēju, ko likt vietā, vai nu tādu pašu, vai cenšos pielāgot, vai gatavoju no jauna. Pulksteņa atjaunošana ir piņķerīgs, bet aizraujošs process.” Cilvēki kolekcionējot dažādus pulksteņus, kādam vairāk patīk kamīnpulksteņi, citam – grīdas, sienas vai rokas pulksteņi. A. Dolženko kolekcijā lielāko daļu aizņem sienas pulksteņi, dažādu stilu un dažādu meistaru izgatavoti. Izvēloties, vai pulkstenis iederēsies kolekcijā, svarīgs esot zīmols jeb meistars, kas to gatavojis. Svarīgi, lai pulksteņi ir kvalitatīvi un grezni – ar kokgriezumiem, virpojumiem. Kolekcijā ir pulksteņi, ko gatavojuši meistari Pols Burē, Gustavs Bekers un citi zināmi aroda pratēji.
A. Dolženko norāda, ka kolekcionāram nav obligāti jābūt pulksteņmeistaram, jo var šo restaurācijas pakalpojumu nopirkt vai iegādāties jau pilnībā atjaunotus pulksteņus. Bet, ja laikrādis atdzimis ar paša palīdzību, tam ir pavisam cita vērtība.
Ar atjaunošanu vien viss nebeidzas, jo pulksteņa mūžs atkarīgs no tā, kā laikrādi kopj, un to pulksteņmeistars zina jo īpaši.
“Mehānismu ik pēc noteikta laika jāiztīra un jāieeļļo. Dažkārt cilvēki to dara paši, ņemot eļļu, kas gadās pa rokai. Labi, ja tā ir spolīšu eļļa, bet gadās, ka pulksteni iesmērē ar saulespuķu eļļu. Tad nākas mehānismu vārīt katlā, tīrīt ar ķīmiskajiem līdzekļiem, jo saulespuķu eļļa, kad sažūst, kļūst kā darva. Kādi tik brīnumi šajos gados nav redzēti,” saka A. Dolženko.
Visi viņa kolekcijas pulksteņi strādā precīzi, jo tiek meistara aprūpēti, tie atlīdzinot, dzidri un daudzbalsīgi iezvanot katru jaunu stundu. Jānis Gabrāns
Komentāri