Ilze Žagare sevi sauc par cēsnieci, lai gan stāsta, ka piecus gadus dzīvojusi Jelgavā, 13 gadus Jaunpiebalgā un 15 gadus Rīgā, nu jau sešus gadus Cēsīs. “Es nezinu, kas es esmu, bet patlaban sevi saucu par cēsnieci,” smaidot saka Ilze un stāsta, ka pirms sešiem gadiem, kad nācis lēmums ģimenei doties prom no Rīgas, domājuši, kuru pilsētu izvēlēties par nākotnes dzīves vietu- Valmieru, Cēsis vai Siguldu. “Zinājām, ka tā noteikti būs Vidzeme, jo Vidzemē ir visaktīvākā orientēšanās, kas ir mana aizraušanās. Tad domājām- Sigulda ir skaista pilsēta, bet pārāk tuvu Rīgai, kas varētu veicināt to, ka darbu tāpat meklēsim Rīgā. Mēs gribējām tikt prom no Rīgas, lai arī vīrs ir rīdzinieks. Tomēr apsvērām, ka Rīgā nevar dzīvot harmonisku dzīvi un nodrošināt tās kvalitātes ģimenē, ko mēs vēlējāmies. Domājot par Valmieru, sapratām, ka šai pilsētai nav skaista dzīves vide. Jā, tur ir attīstīti rūpnieciskie rajoni, ir daudz kas cits, bet nebija īstās sajūtas. Tā nu pieņēmām lēmumu par Cēsīm. Nopirkām zemes gabalu un uzcēlām māju. Par labu Cēsīm bija arī arguments, ka līdzās Priekuļos ir biatlona trase, jo ģimenē esam aktīvi sportisti,” stāsta Ilze un, vaicāta par darbu pilsētā, teic, ka viņai svarīgi būt aktīvai. “Esmu iesaistījusies un darbojos dažādos projektos. Šobrīd kopā ar citiem cēsniekiem gatavojos pilsētas svētkiem un veidojam vecpilsētas namu stāstus. Vasaras beigās pilsētā atvērs bērnu un jauniešu zinātnes centru, kurā arī es darbošos. Uzskatu, ka darbs nevar būt šķērslis nedzīvošanai Cēsīs. Vienmēr to esmu atradusi, arī šoreiz par to nebija šaubu. Kaut gan esmu cilvēks, kuram patīk pārmaiņas, un pieļauju, ka kādreiz varētu dzīvot, piemēram, Liepājā.
Cēsīs redzu daudz sava vecuma cilvēku, kuri nav dzimuši cēsnieki, bet tagad te dzīvo un veido pilsētas dzīvi. Arī vecpilsētas namu stāstiem redzu jēgu. Jo vairāk pievērsīsim uzmanību vecpilsētas tukšajiem namiem, jo ātrāk uzturošie māju īpašnieki nomainīsies pret dzīvojošiem māju īpašniekiem, tad arī tā vieta tiks sakārtota. Uzskatu, ka šos namus nevar atdzīvināt ar Eiropas naudu piesaisti vai vienkāršu fasādes nokrāsošanu. Namu stāsti ir veids, lai tie paši par sevi pastāstītu interesantas lietas un lai tiem ātrāk atrastos jauni īpašnieki,” iecerē dalās Ilze. Viņa atklāj, ka ir vēl daudzas labas idejas, kuras realizēt Cēsīs sabiedrības labā. Turklāt Ilze atklāti saka, ka Cēsīs ir daudz labāka sajūta un iespēja pašai veidot vidi. “Rīgā es nekad nejutos kā rīdziniece tādā izpratnē, ka nekad nejutos kā saimniece savai pilsētai vai mikrorajonam, kurā dzīvoju. Nekad nedomāju, kas notiek blakus ielā. Rīgas pašvaldība ir kaut kas tāls. Tā šķiet ļoti politiska un cilvēkiem nepieejama. Savukārt Cēsu pašvaldību es vismaz gribētu redzēt kā pilsētnieku partneri. Cēsu attīstības pamatu redzu arī tajā, ka katrs cēsnieks piedalās pilsētas dzīves veidošanā. Cēsis būs dzīvas, ja aktīvi un radoši būs cēsnieki, to nevar izdarīt viena pati dome vai tās deputāti,” saka Ilze un, vaicāta par jauniešu aizbraukšanu no Cēsīm, saka – tā tam esot jābūt. “Tā tam vienkārši jābūt, ka jaunietim pēc skolas jādodas prom. Tas ir labi, ka viņi dodas un noķer dzīvē savu lidojumu. Tad vēlāk viņi paši var izvērtēt, ko vēlēsies darīt un kāpēc. Drīzāk svarīgs ir jautājums, cik daudz trīsdesmitgadnieku atgriežas Cēsīs. Tie ir tie cilvēki, kuri te varētu dzīvot un strādāt. Tie ir cilvēki, kuriem jāveido jauka vide pilsētā. Domāju, ka dzīvē ir līdzsvars starp pasivitāti un aktivitāti un neviens nav neaizvietojams. Manuprāt, pilsēta nevar nomirt tādēļ vien, ka aizbrauc jaunieši. Ir cita gada gājuma cilvēki, kuri nečīkstēs un darbosies,” domās dalās Ilze Žagare. Liene Lote Grizāne
Komentāri