Varētu šķist, ka cēsnieka Anda Valges stāsts ir līdzīgs daudziem citiem. Un tomēr tik atšķirīgs. Viņš dzimis, audzis un mācījies Cēsīs, ieguvis atslēdznieka izglītību. Arī darba gaitas veiksmīgi uzsācis pilsētā. Vairāk nekā desmit gadus strādājis zāģētavā, kas atrodas Cēsu pievārtē. Darbs bijis labs, neesot bijis par ko sūdzēties. Tomēr ekonomiskā krīze, kas skāra valsti, skāra arī Andi. Uzņēmums, kurā viņš strādājis, neizturējis, un vīrietis palicis bez darba. Andis klusībā sevi dēvē par Cēsu patriotu. Laikam jau arī tādēļ bezcerīgā situācija jauna darba meklējumos nav piespiedusi viņu doties prom no pilsētas. Ģimenē iztikšana no viena cilvēka ienākumiem skopa. Tādēļ vīrietis neatlaidīgi turpinājis meklēt jel kādas darba iespējas. Pūliņi atmaksājās, tomēr ne tā, kā gribējies. Pagājušajā rudenī viņš iesaistījās bezdarbnieku atbalsta programmā, pusgadu par 100 latiem mēnesī strādāja Cēsu Vēstures un mākslas muzejā. Lai gan pienāku-mi ļoti atšķīrās no iepriekš veiktā darba, Andim muzejā iepaticies, tādēļ jau ierastos pienākumus viņš turpinājis arī pēc tam, kad simtlatnieku programmas atbalsts beidzās. Tiesa, bez atalgojuma. Jau vairākus mēnešus viņa pārziņā ir muzeja uzraudzība, tostarp arī saimnieciskie darbi. „Sākotnēji par brīvprātīgo strādāju vien tāpēc, ka nebija nekā cita, ko darīt. Ja man būtu bijis pastāvīgs darbs, diez vai būtu pieticis laika šurp nākt. Taču tagad muzejā ir ļoti iepaticies, patīk te jūtamā kultūras gaisotne, patīk būt cilvēkos, parunāties ar tūristiem no tālām zemēm. Vai nav labāk būt šeit, kā nelietderīgi mājās nosist laiku,” teic Andis Valge. Pašlaik viņš pieskata muzeja pirmo stāvu, norāda tūristiem, kurp jāiet, izsniedz lukturīšus. „Aktīvajā tūristu sezonā pils un muzeja darbiniekam ir sasprings darba ritms. Tādēļ ir patīkami būt noderīgam. Šķiet jau, ka te nekā īpaša nav. Tomēr, kad neesmu muzejā, jūtu, ka kaut kā pietrūkst. Te ir skaisti, darbs vienkāršs, kolēģi brīnišķīgi. Jāsaka, darba daudz, bet tas nav grūts,” vērtē Andis, piebilstot, ka ir priecīgs, jo atradis nodarbi, kurā var likt lietā arī kursos iegūtās angļu valodas zināšanas: „Esmu iepazinies ar daudziem tūristiem no Krievijas, Vācijas, Anglijas, Japānas, Ķīnas, Jaunzēlandes, Austrālijas un Dienvidāfrikas. Nedaudz esmu iepazi-nis arī dažādu tautu valodu īpatnības. Tas ir aizraujoši,” stāsta cēsnieks. Strādājot pilī, Andis arī atminējies, ka bērnībā skraidījis un izložņājis gandrīz vai katru kaktiņu pils teritorijā. Iespējams, arī tādēļ ir tik viegli strādāt pilsētas labā par baltu velti. Tiesa, šodienas apstākļos to nevar atļauties ilgi, jo līdzekļi iztikai jau ir jānopelna. Dažus mēnešus pastrādājis brīvprātīgo kārtā, Andis atkal ticis simtlatnieku programmā un turpina strādāt muzejā. Tomēr cēsnieks atklāj, ka uzcītīgie darba meklējumi, šķiet, būs vainagojušies panākumiem. Iespējams, viņš atradis pastāvīgu darbu. Tiesa, „Druvai” Andis nevēlas atklāt, kur un kādu, taču pačukst, ka tas atkal ir kokrūpniecībā. „Kad sākšu strādāt, protams, pastāvīgais darbs būs primārais, tomēr arī muzeju, domājams, neaizmirsīšu, jo tīkami ar savu darbu būt pilsētai lietderīgam,” spriež Andis Valge. Anda Dzenža
Komentāri