Medību kolektīva “Taurene” viens no jaunākajiem un aktīvākajiem medniekiem ir Rolands Lasmanis (25 gadi), kurš stāsta, ka medībās iet jau deviņus gadus. Sākumā bijis dzinējs, bet, tiklīdz bija iespēja nokārtot medību eksāmenu un iegūt medību ieroci, to arī izdarīja.
“Ģimenē neviens nav mednieks, bet, vēl mācoties astotajā klasē, man radās interese par medībām, lūdzu vecākus, lai parunā ar vietējā medību kolektīva vadītāju un pajautā, vai varu iet dzinējos. Man atļāva. Kā šodien atceros savas pirmās dzinējmedības. Tā bija dzinējmedību sezonas atklāšana ar nelielu pirmo sniedziņu. Izdzinām pirmo mastu, bet tas bija pa tukšo, tad bija jāiet otrs masts, un tika nomedīts liels alnis. Toreiz sapratu, ka mani medības patiešām interesē, lai gan kā dzinējs sākumā jutos ļoti nedrošs un visu laiku domāju tikai par to, lai neapmaldītos,” atminas Rolands un teic, ka tālāk jau bijis mērķtiecīgs ceļš uz to, lai kļūtu par mednieku.
Ar tikpat pozitīvām emocijām Rolands atminas dienu, kad ieguva pirmo bisi, kas tagad mājās stāv vairāk kā dārga relikvija. “Biju sakrājis naudu jaunai bisei, taču man ieteica pirkt lietotu, tad jau redzēšot, kā ar medīšanu iešot. Drauga vecaistēvs, kas arī bija mednieks, man uzdāvināja vienu savu bisīti. Ar draugu kopā braucu tai pakaļ uz Rīgu, iepakotu vedām uz Taureni. Bija jauks brauciens. Drauga vectēvam toreiz simboliski samaksāju trīs latus, jo vairāk vecais vīrs no manis neņēma, un tā ar labiem ceļa vārdiem pūrā tiku pie sava pirmā medību ieroča. Un, lai arī tagad man ir nopirkti citi, vairāki medību ieroči, pirmo bisīti vienmēr paņemu rokās, uzpucēju. Ar to ir bijuši pirmie pūdeļi un arī pirmie medījumi. Tā man ir mīļa,” saka Rolands.
Nevarētu teikt, ka jaunajam medniekam medībās blakus nestāv veiksme, jo jau pirmajā reizē, kad medījis ar plinti, nomedījis stirnāzi. “Gāju ar domu- kaut man neuznāktu neviens dzīvnieks virsū, jo sirds dauzījās tik skaļi, ka to varēja dzirdēt, man stāvot līdzās,” joko Rolands un stāsta, ka tas tomēr nepiepildījās. Sēžot kādā pļaviņā uz gaidi, izdzirdēja brīkšķus un drīz vien ieraudzīja sev teju līdzās stāvam stirnāzi. “Bija gan tāds paplāns, bet ragi bija skaisti. Saņēmos un gandrīz ar aizvērtām acīm izdarīju šāvienu. Paskatījos vēlreiz un dzīvnieka vairs nebija. Domāju, ka aizbēdzis. Taču, kad gāju skatīties, atradu to nomedītu. Trāpījums arī bija labs. Jāteic, ka šo gadu laikā veiksmīgu medību bijis pietiekami daudz. Man dzīvnieki nāk virsū. Ir pat tāda vieta, ko kolektīva vīri iesaukuši par “Rolanda vietu”, jo vienmēr, kad tur dzenam mastu, kaut ko nomedīju,” stāsta jaunais mednieks. Runājam arī par to, ka gados jaunākiem medniekiem ir lielāka interese par labākiem medību ieročiem. Taču, kā Rolands saka, ja medniekam galvā tukšums vai nevedas šaušana, pie medījuma nelīdzēs tikt arī vismodernākais ierocis. “Taču ir patīkami, ja vari iegādāties labu medību ieroci. Citiem ir svarīgi braukt ar jaunākajiem auto, dažiem citi vaļasprieki, bet medniekam jau medību ierocis ir tas svarīgākais,” prāto Rolands. Runājot par trofejām, Rolands teic, ka viņam daudz kas vēl priekšā. Gribot nomedīt lūsi, vilku un skaistu briedi ar izciliem ragiem. “Astoņās medību sezonās, kurās esmu medījis, ir nomedīti astoņi aļņi, 13 mežacūkas un gana daudz stirnu. Ik sezonu jau pa kādām četrām sanāca, taču pēdējos divos gados stirnas mūsu kolektīvs nemedīja, jo to skaits acīmredzami sarūk. Bargās ziemas dara savu,” saka Rolands un vaicāts, kas viņu visvairāk piesaista medībām, atbild: “Pirmām kārtām daba un visa saimniekošana. Vasarā uz medībām esmu bijis teju divus desmitus reižu, bet nomedīju tikai vienu ruksi. Tas nav tā, ka ej medībās un nāc mājās ar medījumu ik dienas. Tagad jau man patīk vienkārši aiziet, pasēdēt uz gaidi, paskatīties, kādi dzīvnieki staigā. Ir vienkārši patīkami noskatīties, kā zvēri staigā, barojas. Nesen redzēju divus skaistus aļņus. Patīkami būt tajā mirklī dabā un atpūsties no ikdienas lietām. Pēc tam varu pastāstīt kolēģiem, ko esmu redzējis.” Taujāts, vai ticis vaļā no “mednieka iesācēja” lielā uztraukuma, ieraugot dzīvnieku medību laikā, teic, ka ikvienam medniekam, pat jau pieredzējušam, nelielam drebeklītim būtu jābūt. “Tad jau kaut kas ar to mednieku nebūtu kārtībā,” smaidot saka Rolands un turpina: “Protams, medniekam ir jākontrolē savas emocijas un jāspēj skaidri domāt un spriest. Jaunajiem medniekiem sākumā ir pārlieku lielas emocijas, ieraugot zvēru savā priekšā. Taču ar laiku jau tas trakums pāriet.” Runājot par kolektīvu, Rolands teic, ka vidējais mednieku vecums ir liels. “Jauno mednieku kolektīvā nav daudz. Patiesībā pāris vien jauno esam. Puiši nenāk. Varbūt mūsdienu jauniešiem medības neinteresē, un lai nu kas, bet šī aizraušanās bez intereses nav iedomājama,” saka R. Lasmanis. Liene Lote Grizāne
Komentāri