Mazliet savādi, bet tieši šo vietu paši tukumnieki ierādījuši savai dzimtajai pilsētai. Laikam jau tāpēc, ka Tukums reģionāli Kurzemē neierakstās, bet tukumnieki sevi mūždien esot uzskatījuši par kurzemniekiem, jo viņos esot gan kurzemnieku lepnums un turība, gan viņējo spīts un nepiekāpība. Visas minētās rakstura īpašības pamanīt, vien Tukumu apciemojot, nav iespējams. Taču aizbraukt uz Tukumu vajag. Kāpēc? Vecpilsētas dēļ. Pati Tukumā nebiju bijusi un tas, ko ieraudzīju, patīkami pārsteidza. Īpaši tas, ka vecpilsēta ir apdzīvota. Namu apakšējos stāvos pa veikalam, kafejnīcai, bet dažviet arī ne, jo vasaras tveicē atvērtajos logos plīvoja aizkari un namu iekšpagalmos bija dzirdamas bērnu čalas.
Zinu, ka nevajag salīdzināt un visas nelaimes reizēm sākas no salīdzināšanas, bet, staigājot pa Tukumu, nespēju nedomāt par mūsu Cēsīm. Bija jāpaskatās patiesībai acīs un jāatzīst, ka Kurzemes pievārtes mazpilsēta bija ļaužu pilna. Varbūt tāpēc, ka tuvāk Rīgai, nav tālu Engures ezers, jūras mala, bet, ja godīgi, tad piektdienas pēcpusdienā pa bruģētajām ieliņām neskraidīja tūristi. Tur klasītes lēkāja, bumbu spēlēja un ar ūdens pistolēm šaudījās vietējie meitēni un puikas. Viņi sveicināja mūs, vienu tūristu bariņu, kas brīnījās par kāršrozēm un kliņģerītēm seno māju iekšpagalmos, kas pamanīja, ka Tukumā joprojām dzīvo paprāvs skaits romu tautības cilvēku un, ejot pa Harmonijas ielu (šo ielas nosaukumu der atcerēties, ja kādreiz gadās būt Tukumā), lasīja notikumus kā vēstures grāmatā. Tukumnieki, apzinoties, ka cilvēku atmiņa ir īsa, un domājot, lai tūristiem interesantāk, pie Harmonijas un vēl dažu ielu namiem uzlikuši plāksnītes. Tajās rakstītais ļauj iztēloties, kāda dzīve te bijusi pirms simts un vairāk gadiem. Kurā mājā strādājis advokāts, kurā dakteris vai kurpnieks. Interesanti. Un, kas vēl zīmīgi, ja atkal nepiemirst salīdzināšanas niķi, blakus vēsturiskajai informācijai stāv otra šiltīte- privātīpašums. Nams atkal kādam pieder, ir sakārtots un apdzīvots.
Jā, vēl piemirsu, ka Tukumā ir Katrīnas laukums. Un par Tukuma Katrīnu nosaukta arī tā meitene, kas kopā ar sunīti steidz garām pilsētas sporta kompleksam. Bildē un arī dabā bronzā veidotā dāma man un varbūt arī jums vairāk izskatās pēc Parisas Hiltones, bet tā kā tā pirms diviem gadiem pilsētas svētku laikā novietota Katrīnas laukumā, tad paši tukumnieki šī tēla klātbūtni saista ar vēstures notikumu. Proti, pati Krievijas ķeizariene Katrīna 1795. gadā Tukumam piešķīrusi apriņķa pilsētas tiesības. Nenoskaidroju, cik sievietēm un mazām meitenēm pašlaik Tukumā likta Katrīna vārdā, bet ir skaidrs, ka šis vārds kļuvis mazliet par Tukuma zīmolu. Tūristiem ēsma ir vajadzīga. Vēl Tukums sevi dēvē par dārzu pilsētu, par vietu, kurā zied puķes no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Tā savukārt radies sauklis: „Uz Tukumu pēc smukuma!” Protams, ka paši tukumnieki noteikti zina pilsētas plusus un mīnusus, bet iebraucēju acīs sliktais tiešām nelec. Ja sanāk kāda brīva diena un nav mērķa, kurp doties, tad Tukumu droši var ierakstīt plānā. Izdosies pārsteigums, jo par Tukumu kā pilsētu ar feinu vecpilsētu, senu apbūvi un sakārtotu vidi, man liekas, Latvijā runā nepelnīti maz. Ilze Kalniņa
Komentāri