Nenoliedzams ir Parīzes šarms. Tā sevī slēpj miljoniem stāstu. Taču, esot Parīzē, retais iedomāsies, cik interesanta un skaista var būt dzīve ar skatu uz pilsētu – Pieparīzē.
Ar skatu uz Eifeļa torni Parīze ap sevi pulcē vairākas mazpilsētiņas, kuras nereti saplūst viena ar otru, jo atrodas cieši blakus. Skaista un apmeklējuma vērta ir St.Germain en laye ar tās pili, kurā atrodas Nacionālo dārgumu muzejs (monētu kolekcijas, ieroču, darbarīku u.tml.) un fantastisko dārzu ar skatu uz pasaules malu – proti, uz Parīzes debesskrāpjiem un uz tālumā pie horizonta manāmo Eifeļa torni. Ja gribas sajust īsti francisku vidi, tad, protams, visprātīgākais ir doties tālāk no lielpilsētas centra, kur drūzmējas tūkstošiem tūristu. St. Germain en laye joprojām darbojas nelieli siera, gaļas, šokolādes veikaliņi un beķerejas, kur ienākot, jūs laipni uzrunās ar: „Bonjour, madame/monsieur, s'il vous plait?”. Ne visas piepilsētas ir drošas, taču St. Germain an laye noteikti var apmeklēt arī nakts laikā, lai iemalkotu vīnu kādā no ielas kafejnīcām un vērot tālumā gaismās skauto lielpilsētu, vienlaikus baudot mazpilsētas nesteidzīgo un kluso atmosfēru.
Chateau Monte Cristo Starp Marly la roi un St. Germain en laye slēpjas „mazs gabaliņš paradīzes”, kā to nodēvējis mājas un dārza īpašnieks. Aleksandrs Dimā savā laikā izvēlējies tieši šo Pieparīzes daļu par mājvietu, kur uzbūvējis savu sapņu pili un iekopis fantastisku angļu dārzu ar jau minēto skatu uz ielejā esošo Parīzi. Šī vieta apmeklētājiem atvērta pavisam nesen, tikai 1994.gadā, un tikusi rekonstruēta, pateicoties Marokas prinča
labvēlībai. Atpūtas istabā otrajā stāvā joprojām
Austrumu noskaņas ir tikpat krāšņas kā tās pirmsākumos un dod iespēju iztēloties spilgtu ainavu -Dimā sēž
ar
draugiem, malko tēju un smēķē ūdenspīpi. Dimā bērnību pavadīja mazturīgā ģimenē un pēc triumfa, izdodot pasaules slaveno piedzīvojumu romānu „Trīs musketieri”, visus ienākumus ieguldīja šīs vietas radīšanai. Tas bija viņa sapņu piepildījums un vieta patiesi atgādina paradīzes stūrīti, kuru caurstrāvo rakstnieka harisma un iztēles bagātība. Tiesa, rakstnieks bija tik ļoti sapņa pārņemts, ka iztērēja pilnīgi visus savus ietaupījumus un labu laiku bija parādos. Gada laikā tika radīta renesanses tipa pils, kurā viņš laipni aicināja viesus. Kā pastāvīgie iedzīvotāji, neskaitot kalpus un asistentus, bija neskaitāmi eksotiski dzīvnieki – maitu lija, kas dzīvojusi mucā, papagailis, trīs mērkaķi, pīles, baloži u.c. dzīvnieki, kurus viņš atveda no saviem ceļojumiem. Tāpat Dimā mīlēja eksotiskus augus, kuri atrodami viņa dārzā. Dimā pils nav pārmērīgi grezna, ja neskaita minēto atpūtas istabu. Pils iekārtota ar tā laika koka mēbelēm, radot omulīgas mājas atmosfēru.
Taču leģendārie stāsti tika radīti īpašā mājoklī, kas tapa vēlāk. Viņš to nodēvējis par Ifas pili, ko aizguvis no sava romāna “Grāfs Monte Kristo”. Tajā rakstnieks radījis neskaitāmus leģendārus tēlus, kuru vārdi, kā apliecinot savu izcelsmi un piederību šai vietai, rotā pils mūri. Par to, kādēļ autors savu
darbistabu nodēvējis tieši šajā vārdā, var ilgi diskutēt, jo Ifas pils
vēsturiski bija cietums netālu no Marseļas.
Versaļas parka promenādes Agra rudens pastaigām elegantā manierē Versaļas pils parks ir vairāk nekā piemērots. Tas rada vēlmi pieķerties pie svārku malām, sabužināt matus un aristokrātiskā gaitā doties patīkamā promenādē. Pastaiga aizņems vairāk nekā pēcpusdienu, jo apskatīt var un ir vērts patiesi daudz ko.
Parks ieturēts gan angļu, gan franču stilā. Marijai Antuanetei vairāk simpatizējis romantiskais angļu stils ar klintīm, dīķīti ar zelta zivtiņām, savvaļas puķu dobēm, pļavām un līkumotām taciņām, kur dienas aizvadīt, laiski pastaigājoties. Viņas parka daļa ir īsta dāmu paradīze, pasaku valstība jebkura vecuma sievietei.
Taču lielākā daļa parka ir franču dārza paraugs ar ģeometriskās formās veidotiem krūmiem, krāšņām dobēm, kas veido rakstus, un ar neskaitāmām grandiozām strūklakām, graciozām skulptūrām un plašiem kanāliem, neizpaliek arī tam laikam raksturīgie labirinti. Noteiktos laikos notiek strūklaku šovs klasiskās mūzikas pavadībā un muzikālais dārzs. Vivaldi, Hendeļa vai Bēthovena mūzika palīdz iejusties 17.gadsmita atmosfērā, kā arī sajust aristokrātisma garšu, kā arī lieliski palīdz relaksēties un pastaigā ieturēt nesteidzīgu gaitu. Parkā ir trīs teātri, to skaitā divi brīvdabas. Pēdējie minētie izklaidē apmeklētājus vēl šobaltdien – viens piedāvā comedie dell’arte, kurā nemaz nevajag saprast franču valodu, lai pamatīgi izsmietos. Otrs ir klasiskais mīmu teātris, kas arīdzan ir lieliska izklaide. Taču, apbrīnojot aristokrātiskās ģimenes fantāziju un izsmalcināto gaumi, rodas jautājums, vai nav tomēr tā kā par greznu un pār mēru? Taču iedomājoties tā laika ikdienu, var saprast garlaikotās dāmas, kuras tā vien tiecas pēc piedzīvojumiem. Tā kā viņas diendienā nebija nodarbinātas ar neko nopietnu, nācās pielikt vairāk fantāzijas, lai izklaidētu sevi. Tā loģiski radās tik daudz fantastisku izklaižu vietu – kā, piemēram, brīvdabas Comedie dell’arte teātris, viduslaiku sēta ar romantisku torni dīķa malā, kazu un aitu ganības, mīlas templis u.c. Protams, tajā laikā tā tomēr bija liela greznība, kad daudzi lauzīja galvas par to, kā pabarot bērnus, kamēr Marija Antuanete plānoja, kur uzcelt kārtējo teātri. Atvasaras dienās parks ir vislabākā izvēle. Pils plašumiem visdrīzāk nepieciešama jauna diena. Bez parka pastaigā var iekļaut arī mazo un lielo triatonu, kas kalpoja kā aristokrātijas spēļu, mūzikas atpūtas istabas u.tml. Vēl ir neskaitāmi daudzas vietas, kuras vērts apmeklēt, un tās atrodas mazāk nekā stundas brauciena attālumā no Francijas sirds. Varbūt, ka skatoties no attāluma, Parīzi var ieraudzīt pavisam citās gaismās. Tāpat kā glezna pilnībā maina savu dabu, ja to aplūko no attāluma. Tad tā jau ir cita glezna, cits rāmis. Agita Salmiņa
Komentāri