Vecpiebalgas vidusskola starp četrām valstīm koordinē skolu Comenius projektu „Mana valsts tavā un manā skatījumā“. Skolēniem tajā ļauts salīdzināt, vai tas, ar ko lepojamies, ko
rādām vai stāstām projekta dalībniekiem, ir tas pats, ko viņi pamana un novērtē.
Aprīlī satikāmies Kiprā, bet jūlijā seši Vecpiebalgas skolēni un trīs skolotāji
nedēļu pavadīja Bulgārijā. Braucienā bieži skanēja vārdi „pirmo reizi“-
pirmais lidojums,
brauciens ar metro, kalnu serpentīns, saulespuķu un vīnogu lauki. Piejūras pilsēta Burgasa sagaidīja
ar nieka 37°C un 28 ° ūdens temperatūru Melnajā jūrā.
Bulgāri bija sagatavojuši plašu programmu. Izbaudījām viesmīlību, atsvaidzinājām zināšanas par partnervalstīm. Ar lepnumu jāatzīst, ka vissiltākos aplausus atkal izpelnījās latviešu deja, kad komandas prezentēja savas valstis.
Aktīva darbošanās notika Burgasas jauniešu centrā, gatavojot suvenīrus survaknicu un martenicas. Dejojām bulgāru horu, dziedājām tautas dziesmu. Liels bija pārsteigums, kad bulgāru puisis Ivans nodziedāja mūsu dziesmu „Seši mazi bundzinieki“, ko jaunieši aprīlī bija mācījuši Kiprā. Radošajās darbnīcās intervēt bija ieradusies Burgasas televīzija. Bija patīkami apzināties, ka Latvijas un Vecpiebalgas vārds izskan ziņu raidījumos.
Fotografējāmies bulgāru tautas tērpos, bet karstajai dienai tautas tērps nebūt nebija ērtākais apģērbs. Neaizmirstams izvērtās bulgāru vakars Batas ciematā, kurā iepazinām
nacionālos ēdienus un dzīvespriecīgās
dejas. Kopā ar daudzu valstu tūristiem piedalījāmies atrakcijās. Vakara kulminācija – Nestinari jeb dejas uz oglēm.
Bulgārijas simbols ir roze, tāpēc priecājāmies, kad plānā ieraudzījām braucienu uz Kazanlakas ieleju un rožu muzeju. Diemžēl rožu ziedēšanas laiks
jau bija nokavēts. Etaras brīvdabas muzejā vērojām vairāk vai mazāk pazīstamos senos amatus un darba rīkus. Latvijā neredzēta bija kalnu upes darbinātā paklāju mazgāšanas mašīna, interesanta bija zāģētava un podnieka ripa. Skolēni visilgāk pakavējās mūzikas instrumentu darbnīcā.
Balkānu kalnos un īpaši
Šipkas pārejā skolēni atzina, ka kaut ko tik skaistu vēl nekad nav redzējuši. Vēl lielāka vērtība bija iegūtie draugi un emocijas. Par to liecina skolēnu ieraksti brauciena dienasgrāmatās: „Bulgāri ir tik sirsnīgi, jautri un runātīgi. Vajadzēja viņus salikt līdzi čemodānā, bet nācās iztikt tikai ar kārtīgi salocītām emocijām “, „Viena no mūsu valstu redzamākajām atšķirībām ir daba. Kalni un jūra tur ir tik burvīgi. Dažiem bulgāriem gan nebija saprotams, kāpēc mēs tā gribējām tikt uz pludmali, jo izmantojām katru iespēju, lai peldētu jūrā un noķertu saulīti”, „ Katra diena bija pilna ar
sīkumiņiem, kas
radīja krāsainu gleznu. Iemācījos ar smaidu un pateicību pieņemt to, ko
sniedz
cilvēki, arī pati vēlējos dalīties emocijās. Uzzināju ko jaunu par sevi, saviem komandas biedriem un skolotājiem, iepazinu citu valstu jauniešus un sapratu, ka Bulgārija ir pārsteidzoša un skaista zeme, uz kuru gribētu aizbraukt vēlreiz.“
Vecpiebalgā tagad gatavosimies nākamajiem projekta posmiem – braucienam oktobrī uz Poliju, bet aprīlī gaidīsim viesus Vecpiebalgā. Velga Jēriņa, skolotāja
Komentāri