Cēsnieka Alvja Jansona vaļasprieks ir tik ietilpīgs, ka diennakts 24 stundas reizēm ir par maz. Alvis filmās un fotoattēlos dokumentē notikumus un atmiņu stāstus, vārdu sakot, apstādina laiku. Viņa videotēku veido ap 300 ierakstu diskos un nesaskaitīti daudzās videokasetēs. “Tās man glabājas piecās kastēs,” apjomu novērtē autors. Tincinot videotēkas īpašnieku, kādus vēsturiskus notikumus divu gadu desmitu laikā viņam izdevies iemūžināt savai privātkolekcijai, atklājas vesela vēstures aina. Tajā skaitā Cēsīs fiksētas 800 gades svinību norises trīs dienu garumā, Latvijas Tautas frontes 20. gadskārta, Barikāžu laika atceres 20.gadskārta, kā arī Valsts prezidenta Andra Bērziņa inaugurācijas diena Nītaurē.Filmētais materiāls ir apstrādāts, veidojot
sižetiem režiju, montējot materiālu,vārdu sakot, radot autorfilmu.
Alvis Jansons lielu darbu ieguldījis represijas piedzīvojušo ļaužu atmiņu saglabāšanai. Dzīvesstāstu dokumentēšana notiek sadarbībā ar represēto biedrībām un rakstnieces Melānijas Vanagas muzeju, kurā jau sakrāti 40 cilvēku ierunāti stāsti.Turklāt dokumentēti ne tikai Latvijas ļaužu, bet arī latviešu, kuri visu mūžu, sākot no izsūtījuma brīža, pavadījuši Sibīrijā. Lai iegūtu šādus ierakstus, M.Vanagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce kā intervētāja un Alvis Jansons kā filmētājs darbojušies tandēmā Sibīrijā. Vēsturei saglabāti vērtīgi ieraksti.
“Tā kā pats esmu dzimis represēto ģimenē aiz Polārā loka, tad ekspedīcijas laikā uz Sibīriju devos ceļojumā arī uz vietu, kur tagad viss pamests un neviens vairs nedzīvo. No manas dzimtās vietas līdz Ziemeļu Ledus okeāna dienvidu krastam ir tikai kādi 600 kilometri,” stāsta Alvis Jansons, kura uzņemto dokumentālo filmu ar īpašu interesi Latvijā
noskatījušies 16 cilvēki, laikabiedri izsūtījuma gados Tālajos Ziemeļos.
Divi gadu desmiti ar videokameru rokās Alvi Jansonu padarījuši par profesionāli, kurš dzīvi tver caur objektīva aci. Cilvēks ar milzīgu videokameru pār plecu – tādu viņu atceras tie, kuri filmēti 90. gadu sākumā. Tehnikas attīstība notikusi lielā tempā. Kameras tagad ir kļuvušas mazākas un vieglākas,bet tehniski jaudīgākas, ierakstu veikšanai kvalitatīvākas. Dokumentētājs Alvis ar aizrautību sekojis tehnikas progresam, jaunumus tehnikas izmantošanā apgūstot pašmācības ceļā. Pašreiz viņa rīcībā ir trīs dažādas ierakstu montēšanas programmas.
“Man patīk pie filmu montēšanas strādāt naktīs, kad valda miers, neviens nezvana un visas domas vērstas tikai uz sižetu. Kad aizraujos, varu darbā pavadīt no desmitiem vakarā līdz pieciem rītā,” ar vaļasprieku saistīto skrupulozo darbu pie datora raksturo dokumentālists. Pēdējā laika lielākais darbs ieguldīts, radot filmas par tautsaimnieka Edvīna Kides un mākslinieka Daiņa Rožkalna dzīvesstāstiem. Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļas vadītājam Rožkalnam veltītajā filmā “Mans ceļš” atmiņu stāstījums papildināts ar 289 fotogrāfijām. “Ļoti interesants darbs bija Carnikavā dzīvojošai simtgadniecei veltītas filmas veidošana,” stāsta Alvis Jansons. Viņa uz filmētāju ar savu vitalitāti un gadsimtu garo dzīvi atstājusi lielu iespaidu. “Simtgadē viņa izskatījās un izturējās, nudien, kā Anglijas karaliene. Caur kameras aci tas vēl jo vairāk bija jūtams.” Alvis Jansons pašlaik neanalizē, cik būtisku lomu viņa veiktie ieraksti un veidotās filmas atstās nākotnē. Filmu veidošana ir vaļasprieks, kas piepilda domas un laiku,sniedz gandarījumu.Tomēr šķiet, ka videotēkai vērtība ar gadiem tikai pieaugs. Un ne tikai Jansonu ģimenes vidū. Alvis teic, ka vēl nav zināms, kad viņam atradīšoties tik daudz brīva laika, lai ierakstus lentēs pārrakstītu diskos, bet gan jau. Mairita Kaņepe
Komentāri