Dailes teātra aktrise Esmeralda Ermale plašākai sabiedrībai pazīstama no veiksmīgām lomām Rīgas kinostudijas filmās.
Jau 16 gadu vecumā viņa nospēlēja savas radošās biogrāfijas liktenīgāko lomu – Baibiņu – filmā „Pūt, vējiņi”. 70. gadu beigu jaunatnei viņa dāvināja citādo meiteni Marinu filmā „Šīs bīstamās balkona durvis”, bet latviešu zelteni Ilzi, kura pat neticīgajā Jānī var iedegt mīlestību un atjaunot dzirdību, Esmeralda Ermale nospēlēja 80. gadu filmā “Īsa pamācība mīlēšanā”. Tikmēr citas paaudzes aktrise Velta Līne radīja leģendāru latviešu lauku māmuļas tēlu filmā „Cīrulīši”. Gadu desmiti aizritējuši, un 55 gadus sasniegušajai, elegantajai pilsētniecei Esmeraldai Ermalei režisors Lauris Gundars Dailes teātrī iestudētajā Harija Gulbja leģendārajā lugā „Cīrulīši” uzticēja atveidot lauku sievieti, dzimtas mammu Zelmu, to pašu, ko 80.gados radīja citas paaudzes aktrise Velta Līne.
„Cīrulīšu” viensētā Zelma palikusi vienīgā, tāpēc bērni lēmuši, ka mammai jāpārceļas uz pilsētu. Sieviete viena nevar vairs vadīt lauku saimniecību. Izrāde sākas ar to, ka Zelma nu gaida pēdējo vakaru „Cīrulīšos”, kad visi sabrauks, apsēdīsies pēdējo reizi pie lielā saimes galda.
-Kādas domas raisījās, saņemot lomu labi zināmā lugā, pēc kuras arī uzņemta filma? -Pieņemot lomu, zināju, ka lugas materiāls ir ļoti labs. Bija skaidrs, ka būs interesanti strādāt, lai atklātu lauku māju saimnieci. Lielākai daļai latviešu taču dzimtā ir saiknes ar laukiem, jo reti kuram nav radu laukos vai daļa ģimenes nedzīvotu lauku teritorijā. Iespējams, tikai pēdējos gados notiek atteikšanās no laukiem, bet vēl nesen tā taču bija ierasta lieta, ka rīdzinieki brīvdienās vai atvaļinājumā devās uz lauku mājām. – Kādas ir jūsu saiknes ar laukiem? -Esmu dzimusi Zemgalē, mācījusies tur vidusskolā, pēc tam pārnākusi uz Rīgu. Bet no 1983. gada man ir māja Inešos. Turp dodos ļoti bieži, cik vien laiks atļauj. Tad esmu lauku māju saimniece, kurai jākopj apkārtne, jāuztur māja. Darba laukos nekad netrūkst. – Kāpēc 80. gados, tāpat kā vairāki citi radošo profesiju pārstāvji no Rīgas, izraudzījāties brīvdienu mājas Piebalgā? – Inešos ir ļoti pievilcīga vide, ar pakalniem, izteiksmīgo ainavu. Tas arī bija laiks, kad laukos stāvēja daudzas bezīpašnieku vai īpašnieku pamestas mājas. Tādējādi bija iespējams tās iegādāties. Tāpēc aktīvi rīdzinieki lūkojās uz Inešu pusi. Laukos varu būt savā vidē. Ārpus mājas sarunājos tikai ar kaimiņieni, un viņa man pastāsta, kas apkārt notiek. Man nav laika iesaistīties sabiedriskās aktivitātēs, jo tik tikko izrauju brīvu laiku, lai to varētu pavadīt lauku vidē. Man tajā pabūt ir pats svarīgākais. Ļaužu kopības sajūtas izbaudu Rīgā, tās sajūtamas bez meklēšanas. -Vai „Cīrulīšu” saimnieces Zelmas tēlā ir arī Inešos iegūtas sajūtas? -Ar savu ķermeni, prātu un emocijām esmu aktrise, to lietoju savā darbā Dailes teātrī. Ko gan citu es varētu paņemt, ja ne to, ko pati esmu izjutusi, piedzīvojusi un sapratusi! Ziemā gan lauku mājās Inešos esmu retāk, bet parasti turp dodamies sagaidīt Jauno gadu. -Ziema pilsētā – kā tajā pārdzīvojat sniegputeņus un atkušņus? -Katrs gadalaiks ir tikai norma. Mums Latvijā nav nekādu dabas stihiju – ne lietus vasarā, ne sniegputeņi ziemā. Laika apstākļi vienkārši mainās, un tas ir dabiski. Tik jāpamanās šajos apstākļos pārmēru neciest, savlaicīgi nodrošinoties. Man šķiet, ka pēdējā laikā Latvijā to vien darām kā gaidām nākamo dabas „katastrofu”. Tas nav pareizais veids, kā uztvert dzīvi. Dzīve rit plūstoši, galvenais tajā ievietoties. -Ar kādām sajūtām gaidījāt braucienu uz Valmieras teātri, kur februārī Dailes teātris viesojās ar izrādi „Cīrulīši”? -Izrādē uz cita teātra skatuves nepalīdz vietējie ieradumi, pazīstamās, mēģinājumos izlolotās sajūtas. Spēlēt ārpus Dailes teātra prasa papildu koncentrēšanos. Bet tas ir interesanti! Pats brauciens vairāku stundu garumā ārpus Rīgas jau vien ir ko vērts! Izklaide pilsētniekam. Pa autobusa logu var vērot ainavas, kādas katru dienu nevar redzēt. Ceļā katra minūte nes kaut ko savu. Jātaisa tikai acis vaļā un jāņem pretī. Mairita Kaņepe
Komentāri