Dekoratīvā dārzeņu un augļu griešana jeb karvings ir Marinas Berinadas vaļasprieks un arī bizness. Viņa senu Taizemes tradicionālās mākslas veidu palīdz apgūt interesentiem.
“Druva” Marinu Berinadu un kursantes satika Valmierā, Vidzemes augstskolas mūžizglītības centrā, kur bieži notiek dažādas praktiskas un teorētiskas nodarbības, kas pulcē daudzus interesentus, bet karvinga kursi ir jaunums. “Pirms gadiem pieciem, sešiem Latvijā sāka interesēties par dekoratīvo dārzeņu un augļu izgriešanu. Sākumā sievietes, kam šī nodarbe interesēja, daudz apguva pašmācības ceļā, izmantojot specializētos katalogus, bet tomēr secināja- vajag kādu, kurš māca. Bija pieprasījums, bija jārada piedāvājums,” smējās Marina, kura pati mācījusies karvingu, bet, kad sapratusi, ka vēlas un var kļūt par karvinga skolotāju, devusies mācīties uz Maskavu. Izrādās, Maskavā pirms dažiem gadiem nodibināta pat karvinga akadēmija, kurā dārzeņu, augļu, arī ziepju un sveču izgriešanas tehnoloģiju māca pasniedzējas no Taizemes. Karvinga māksla Taizemē esot zināma vismaz divus gadu tūkstošus, bet mazās taizemietes šo tradicionālo mākslas veidu jau no 3. klases mācoties skolā mājturības nodarbībās. Vispār pasaulē esot divas karvinga skolas- taizemiešu un Japānas, Ķīnas. Pēdējā rādot, kā izgriezt pūķus un hieroglifus, bet taizemieši vedot iztēles pastaigā par ziedu, krāšņu putnu un okeāna pasauli.
Arī Marina rādīja, kā top rozes no sarkanajām bietēm, zelta zivtiņas no burkāniem, putnu galvas no baltajiem redīsiem, dāliju ziedi no arbūza, bet ugunslilijas no paprikas. “Jāiesāk ar lētāko materiālu- dārzeņiem un augļiem. Parasti kā pirmo mudinu ņemt ābolu un gurķi un soli pa solītim apgūt griešanas tehniku. Vajag speciālo nažu komplektu un vēlmi mācīties, tad visiem izdodas. Jā, nu vēl vajadzīga liela pacietība, kamēr roku ievingrina un nazis pa ķirbi slīd kā pa sviestu,” skaidroja Marina, bet piebilda, lai arī Taizemē šis ir sens un tradicionāls mākslas veids, viņa uzskata, ka jāapgūst karvinga tehnika, un tad viss izdodas. “Ja man liktu uzzīmēt uz lapas to, ko iegrebju arbūzā, katru ziedlapiņu izgriežu, ziedputekšņus drīksnās ieskrubinu, tad netaptu nekas. Man labāk padodas pārvērst ķirbjus, melones un arbūzus. Maniem bērniem garšo ceptas kartupeļu rozes. Kad viņi vairs neēd kartupeļu biezeni, tad uztaisu kartupeļu rozes,” smējās Marina un piebilda, ka ir gatava dalīties zināšanās ar katru, kam šīs prasmes, māksla interesē. Marina vada mācību centru Rīgā un pašlaik arī kursus Vidzemes augstskolā. “Man gribētos, lai vairāk un vairāk sievietes un vīrieši šo dekorēšanas veidu pieprastu. Baltijā nav karvinga skolas, esam vienīgie. Pie mums brauc mācīties pat no Norvēģijas, Dānijas, Zviedrijas. Karvings arī Eiropai ir grezns jaunums. Uz kruīza kuģiem, izmantojot šādus akcentus, galdus noformē filipīnieši, bet karvings pamazām nāk modē, un pie mums mācās Rīgā zināmu restorānu pavāri. Dzīvē un biznesā vajag izmēģināt jauno,” tā Marina, kura, starp citu, bijusi īsta cēsniece. Pirms diviem gadiem metusi dzīvē kūleni un kopā ar bērniem pārcēlusies uz dzīvi Rīgā. “Piekrītu, ka esmu izaicinājumu cilvēks. Man vajag mācīties un mācīties. Ja par karvingu, tad šī ir neizsmeļama joma. Tajā tikai augt un plaukt. Taizemieši tradicionāli kā materiālu veidošanai izmantojuši augļus un dārzeņus, bet tagad jau ziedu raksti top uz ziepju gabaliņiem, tāpat rotā arī sveces,” tā Marina un aicināja cilvēkus nečīkstēt, ka dzīvē neiet, bet pamēģināt. Iespēja un izdošanās esot drosmīgo sabiedrotā. Ilze Kalniņa
Komentāri