Laikā, kad Latvijā ziema spītējas un nedod pietiekamu vaļu pavasarim, Aina un Mārtiņš Rības kopā ar mazmeitām pasapņo par Kipru – salu Vidusjūrā.
Pagājis pusgads,kopš viņi to skatīja savām acīm, oktobra vidū dienvidzemē uzņemot saules siltuma un jūras valdzinājuma devu.Tas ļāvis optimistiskāk pārdzīvot gada tumšākos mēnešus.
Rības ir lieli ceļotāji. Ar aizrautību Mārtiņš svešās zemēs izpēta dabas daudzveidību. Kipra viņa foto albumos ir košas, zilganzaļas jūras piestrāvota, ar baltām viļņu putām, kas nerimtīgi tiecas tumšbrūnajās pludmalēs. Ainas sirdi silda svešu zemju stāsti,
ļaujot caur vēsturi un šodienu iztēloties tautu dzīvi un likteņus.
Pirms došanās no Liepas pagasta uz salu Vidusjūrā Rības zinājuši, ka Kiprā kā tūristi tiks viesmīlīgi uzņemti,bet diez vai sapratīs un izzinās visu, kas Kiprā vēsturiski noticis un politiski notiek aizvien. Uz salas pastāv divas Kipras, tajā skaitā valsts, kura ir un vienlaikus nav, jo Ziemeļkipras Turku republiku atzīst vienīgi Turcija. Pirms 26 gadiem izveidoto republiku citas valstis joprojām nav atzinušas. Un tomēr tā ir pilnīgi reāla – cilvēki tajā dzīvo ikdienas dzīvi. 1983. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas karaspēka virsniekam rokā gadījusies zaļa pildspalva,kad pēc ilgstošas kara darbības starp grieķiem un turkiem salas kartei viņš pārvilcis pāri zaļu līniju. Tā to sauc un kartēs uzrāda joprojām, tā nosaka salinieku dzīvi, arī nesamierināmību starp divām tautām. “Kā Berlīnē reiz betona mūris, tā Kiprā galvaspilsētu Nikoziju šodien pārdala dzeloņstiepļu žogs,” par redzēto pastāstīja Mārtiņš un Aina. Šo robežšķirtni kā tūristiem, tā saliniekiem esot iespējams šķērsot, bet tas, ka saliniekos kā ziemeļpusē, tā dienvidpusē gruzd kara gadu atbalsis, apliecina aizvien ANO un arī Turcijas karaspēka klātbūtne uz salas. Tūristiem to nav ļauts fotografēt, tāpēc Mārtiņa foto albumos neko tādu neredzēt. “Lēmums par labu atpūtai Ziemeļkiprā tika pieņemts arī tāpēc, ka daba šai salas daļā vēl ir tik neskarta. Līcīši nav nodeldēti, gar krastmalu ejot, var lasīt akmentiņus, aiziet vai aizbraukt līdz jūras malai, kur nebūs neviena cita tūrista, vien mēs. Ekskursiju dienās pabijām arī Kipras dienvidu daļā. Protams, acīs krita lielāka tīrība un sakoptība, bet uzreiz arī manījām, cik tur viss blīvi apbūvēts, cik daudz ļaužu, cik skaļi,” stāsta Aina. “Toties ziemeļpusē dikti krita acīs, ka daļa uzbūvēto māju, vai tie būtu dzīvojamie nami vai daudzstāvu viesnīcas, stāv tukšas, bijušo saimnieku,grieķu, atstātas. Pa 20 gadiem logi pamestajām mājām nav izsisti. Arī 12 un deviņu stāvu namiem. Tagad ticiet mums uz vārda, jo šīs mājas fotografēt nedrīkstējām, tāpat kā armiju.Aizvien ritot sarunas par īpašumiem. Grieķi droši vien cer, ka tajos reiz atgriezīsies. Turki arī uz kaut ko cer, jo savā pusē grieķu īpašumus neiznīcina.” Latviešu apmešanās vieta Ziemeļkiprā bijusi pirms trīs gadiem celtā viesnīcā, kādreizējā galvaspilsētā. Salamisas pilsētvalsts dibināta neiedomājami senos laikos – 11. gadsimtā pirms mūsu ēras. Maz gan no tās palicis. “Vēl būvgruži jaunās viesnīcas apkārtnē nebija novākti, vēl pludmale nebija iekārtota,bet tas atpūtai netraucēja. Lielākais ieguvums bija oktobra dienas pat ar siltumu līdz 25 grādiem un siltā Vidusjūra, kā arī ļoti laipnā apkalpošana, interese par mums un Latviju. Viņi pat zināja, kāds Latvijas prezidenta uzvārds,” brīnījās Aina.
“Man ceļojums pa Kipru sākās ar kilometriem garu pastaigu gar pludmali, fotografējot jūru,” piebilst Mārtiņš. “Gāju un nemaz nejutu, ka man uz salas būtu kāda aizliegtā zona. Arī vēlāk pārliecinājos, ka vēsture stāsta par daudz ko, sākot no romiešu laikiem, no kristietības pieminekļiem līdz musulmaņu mošejām. Saglabājušās neskaitāmas zīmes un pieminekļi no visām Vidusjūras civilizācijām un arī samērā neseniem laikiem,piemēram,par svētā Hilariona klosterī uzņemto filmu “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”. “Sajutu, ka turki ir ļoti ģimeniski,”aizdomājās Aina. “Tiesa, Kiprā viņu ģimenēs ir tikai viens, divi bērni un sieva arī tikai viena. Gide, pēc izcelsmes ukrainiete, stāstīja, kā gājusi uz kāzām un bērēm, kad ieprecējusies turku ģimenē. Kāzās kā vīra, tā sievas radi jaunlaulātajiem dāvinājuši tikai zeltlietas. Pēc tam vērtēts, cik katra radi bijuši dāsni. Kad dāvanas saņemtas, radi drusku paciemojušies un devušies mājās. Viešņa palikusi bez ēšanas. Toties bērēs tieši otrādi – visu ciemu saaicina, galdi vai lūst.” Gribēdami izjust tikai Vidusjūras maigo klimatu, latviešu ceļotāji piedzīvojuši arī dabas skarbumu. “Aizbraucām uz skaisto, ļoti izslavēto Afrodītes līci,gribējām tur pavadīt dienu, peldēties,bet nekas nesanāca. Piedzīvojām smilšu vētru. Smiltis tā gāja pa gaisu, ka atpūta bija pilnīgi izbojāta, pat bail bija izņemt laukā fotokameru,lai smiltis to nesabojātu,” atcerējās Mārtiņš. ” Taču pēc tik spēcīga vēja pūtiena kļuva skaidrs, kāpēc pludmalē parasti krūmi veido nesaprotamu,bet skaistu vijumu. Vēlāk bija prieks tos fotografēt,bet ne doties krūmu džungļos, jo no tādiem atpakaļceļu var arī neatrast.” Daba un vēsture Ziemeļkiprai ir devušas visu, lai te būtu tūrisma un kūrortu zeme: Vidusjūras siltie ūdeņi, saule un pludmales, bet kā īpašs veltījums tiem, kam ar kūrortu vien šķiet par maz, – unikālu vēstures pieminekļu pārbagātība. Ik gadu turp braucot 250 tūkstoši tūristu. Latvieši rudenī satikuši gan angļus, gan vāciešus un čehus. Droši vien brauktu vairāk, bet uz Ziemeļkipru var atlidot vienīgi no Turcijas pilsētām, starptautisku reisu un čarteru nav, jo – kā gan lai tie lidotu uz valsti, kuras nav. Mairita Kaņepe
Komentāri