Medību kolektīva “Lisupe” vadītājs Vilis Bernāts ar kolektīva biedru nomedītajām trofejām un dzīvnieku izbāzeņiem devās uz Mārsnēnu pamatskolu, lai jauniešiem stāstītu par medībām, dzīvniekiem un dabu. Pieredzējušais mednieks atzīst, ka jauniešu zināšanas par procesiem dabā, arī par dzīvniekiem ir ne visai labas. Turklāt pēc jauniešu jautājumiem varējis manīt, ka arī ne visiem ir interese par dzīvo dabu. “Laikam jau jāteic, ka visaktīvākie bija 4. līdz 6. klases skolēni. Mazajiem daudz kas ir nezināms, bet vecāko klašu skolēniem laikam šis nav tas temats, kas viņus interesētu,” pēc viesošanās skolā atzina mednieks. Viņš norādīja, ka jau pirms trim gadiem radās ideja vietējiem mārsnēniešiem parādīt paša un dēla Agra trofejas. Arī citi kolektīva vīri labprāt iedeva savas labākās trofejas, lai jauniešiem reāli varētu parādīt, kā meža dzīvnieki izskatās. “Nenoliedzami, vislielākā interese bija par aļņa galvas izbāzeni. Tas ir liels un iespaidīgs, turklāt jaunieši, kuri nav saistīti ar medībām, dzīvu alni nav redzējuši. Tāpat interesēja ūdra un dažādu putnu izbāzeņi. Bērni bija pārsteigti, redzot arī bebra zobus, kas ir diezgan koši oranžā krāsā. Citi smaidīja, atceroties televīzijas reklāmu par bebra kungu ar baltajiem zobiem. Dzīvē tā nav. Ieraugot medņa izbāzeni, bērni teica, ka tas esot ļoti līdzīgs mazam tītaram, bet interesants bija kāda jaunieša jautājums – vai no buka gaļas gatavo šašliku. Un cik tad spaiņu šašlika no viena dzīvnieka sanākot?” smaidot saka V. Bernāts un atklāj, ka daļai jauniešu patiesi nav tuva nedz daba, nedz dzīvnieki. Vaicāts, kādēļ tā, kā var būt situācija, ka, dzīvojot laukos, bērni tik maz zina par apkārtējo dabā, V. Bernāts atbild: “Laikam jau jāteic, ka bērnu vecāki maz saistīti ar dabu un kur nu vēl medībām. Bija gan bērni, kuriem vecāki vai vecvecāki ir mednieki. No viņiem bija dzirdami arī nopietnāki jautājumi. Piemēram, kā tiek sadalītas teritorijas starp medību kolektīviem. Kuras dzīvnieku populācijas mūsu pusē ir visvairāk vai mazāk pārstāvētas. Meitenes uzdeva emocionālākus jautājumus – vai nav žēl medniekiem dzīvniekus nogalināt. Tad nu skaidroju, ka arī mājās vecāki nereti kūtiņā tur trusīti, cūciņu, vistiņu, un viss jau reiz nonāk uz galda. Meža zvēriem ir iespēja aizmukt, viņi netiek turēti būrī un baroti līdz nokaušanas dienai. Turklāt tā ir mednieka meistarība – nomedīt, noķert dzīvnieku. Temati, par kuriem runājām, bija dažādi. Arī par to, cik dzīvniekiem, piemēram, mežacūkām jābūt konkrētā zemes nogabalā, lai netiktu radīti zaudējumi.”
V. Bernāts norāda, ka jauniešiem stāstījis arī par jauno mednieku nometni “Vanaga acs”, kas ik gadu notiek Straupes pagastā un kurā piedalās jaunieši no visas Latvijas. Izrādās, ka reti kuram šāda iespēja interesējusi. “Protams, nevar gribēt, ka visiem jauniešiem interesētu medības un daba, tomēr brīžiem šķiet, ka jauniešiem vispār interesē pavisam maz kas. Aicināju vecāko klašu puišus nākt dzinējos, bet zālē bija klusums. Domāju, ka bērniem jau no mazām dienām jāpiedāvā dažādas nodarbes, lai neveidotos situācija, ka pusaudža gados viņus vairs nekas neinteresē,” viedokli pauda V. Bernāts. Liene Lote Grizāne
Komentāri