Vecpiebaldzietei Marutai Cīrulei vienmēr mājās bijuši dzīvnieki. Tagad viņas un vīra Jura rūpes un prieks ir sunīte Danīte un vairāki kaķi. “Mans vecais suns bija aizgājis uz citiem medību laukiem, un “Kaikašu” muzeja kaimiņiene kādudien piedāvāja, vai negribu mazu sunīti. Kāpēc gan ne? Bet tā izrādījās jau gadu veca sunīte. Vēlāk sapratu, ka laikam jau saimniecei Danīte bija par ātru,” stāsta Maruta un smejot atzīst – labi saprot, ka ļauj sunītei pārlieku lielu vaļu. “Viņai ir stingra disciplīna ārpus mājas, bet mājā var darīt ko grib,” atklāj saimniece. Par Danīti Maruta saka, ka viņai ir niknākais suns pagastā. Pastaigā Danīte saimnieci rauj un velk tik uz priekšu, ne velti Maruta to iesaukusi par kamanu suni. Kad sunīte nogurusi, tad gan iet godīgi, bet, ja rodas interese par kaut ko, noturēt nav viegli. Marutai ne viens vien devis padomu – lai taču laiž Danīti izskrieties, bet viņa ir pārliecināta, ka to darīt nedrīkst. “Lai sunim nekas nenotiktu un lai suns netraucē cilvēkus. Jārēķinās, ka dzīvojam ciematā, ka blakus ir šoseja,” uzsver vecpiebaldziete un piebilst, ka pastaigas trīsreiz dienā vienmēr ir brīdis svaigā gaisā, kas noderīgs ne tikai sunītei.
Danīte ir ļoti pieķērusies saimniekiem. Suns ir greizsirdīgs, īpaši uz runci Mori. Kad saimnieki ēd brokastis, Danīte cenšas atrasties starp abiem. “Kad nāku mājās, Danīte jau dzird, ka tuvojos, skatās pa logu, pakāpusies uz dīvāna, gaida,” bilst Maruta. Abi ar Juri ir pārliecināti, ka suns – tā mājās ir dzīvība un prieks. Kādreiz ģimenē bijis arī sesks, bet Maruta pārliecinājusies, ka tādu var turēt pilsētā. Laukos, ja dzīvniekam kas atgadās, arī veterinārārstiem trūkst padoma, kā palīdzēt.
Maruta ik dienu internetā sazinās ar domubiedriem, kuri grib palīdzēt dzīvniekiem, kuri nokļuvuši nelaimē. “Tā varam tālāk padot ziņu par kādu dzīvnieku, kam jāpalīdz vai jāatrod jaunas mājas. Vēl ir iespēja kādam dot pagaidu mājas, tikmēr visi meklē pastāvīgās. Atliek datorā nospiest sirsniņu un par aktuālo uzzina citi. Kopā var izdarīt daudz,” pastāsta Maruta un uzreiz piebilst, ka, kādam dodot pagaidu mājas, jārēķinās, ka tās var kļūt arī par pastāvīgām. Maruta līdzdzīvo un līdzdarbojas dzīvnieku aizsardzības mājaslapās paustajām aktualitātēm un problēmām. “Saimnieki kaķīti bija nosaukuši par Dohļaku. Viņš bija ļoti smagi traumēts, ziedojumos tika savākti līdzekļi, un ir cerība, ka pēc operācijām, tagad jau Vito, atkopsies. Ir gandarījums, ka daudziem cilvēkiem kopā tas izdevās,” saka vecpiebaldziete.
Arī Vecpiebalgā pāris reižu Maruta palīdzējusi noklīdušiem suņiem atrast mājas. “Ja redzu, ka pa šoseju kāds skraida, vedu mājās. Tas jau uzreiz redzams, ka svešs,” paskaidro Maruta. Pašā aukstākajā ziemas dienā kaimiņienes Nora un Māra ieraudzīja suni, kurš izmisīgi skraida pa šoseju. Viņas deva ziņu Marutai. Nora gribēja nelaimīgo uzcienāt, suns izrāva maisiņu ar gaļu, labi, ka zobi ieķērās plastmasā, citādi būtu apēdis arī maisiņu. Nora tikai
paguva noteikt – ak tu, bandīts! Maruta tikai nobrīnījās, kāpēc tā, sunītis taču izsalcis. “Paņēmu Bandītu pie sevis. Vedu staigāt. Bandīts vienvakar ieraudzīja stirnu un gandrīz mani aiznesa pa gaisu. Viņš gribēja sēdēt katrā ceļa galā, apstājās un skatījās uz ceļu,” atceras Maruta. Pagastā tika izlikti paziņojumi, ka pieklīdis suns. Maruta jau bija tam iedevusi vārdu Nero. Par pieklīdeni viņa stāstīja teju katram, ko satika. Pastniece noklausījās Marutas stāstu, vēl pavaicāja dažus sīkumus un nekļūdīgi pateica, kas ir suņa saimnieki. “Izrādījās, Bandītam tik ļoti patīk braukt, ka tas gatavs kāpt iekšā katrā mašīnā. Tā bija nokļuvis Vecpiebalgā,” pastāsta Maruta un smejot piebilst: “Nero īstais vārds izrādījās Bandīts. Tāda viņam uzvedība.” Maruta palīdzējusi atrast mājas arī kādam kucēnam. Sarmīte Feldmane
Komentāri