Vaļasprieki var būt visdažādākie – kolekcionēšana, rokdarbi, gleznošana. Arī mūzikas rakstīšana, kas varbūt ir nedaudz specifisks, ne katram pieejams hobijs. Juris Krūze, Cēsu pusē zināmais dziesmu autors, piekrīt, ka viņam mūzikas sacerēšana ir vaļasprieks, un atzīst, ka nepatīk, ja tiekot saukts par komponistu: “Neesmu beidzis augstas skolas un saņēmis diplomu, lai sauktos par komponistu. Esmu dziesmu autors. Šis ir paliekošs vaļasprieks, jo paliek nošu materiālā, šur tur skanošās dziesmās.” Tiem, kam dziesmas patīk tikai klausīties un kādreiz varbūt arī uzdziedāt, interesē dziesmas tapšanas process. Kā melodija atnāk?
“Vienmēr saku, ka dziesma nav desa, ko var atnākt un nogriezt,” saka Juris. “Viss sākas ar dzejas lasīšanu. Paņemu grāmatu, lasu, iepatīkas kāds dzejolis, atzīmēju, lai atgrieztos pie tā vēlāk. Kādreiz turpat pa rokai ir klavieres, sāku kaut ko spēlēt, pierakstīt, un melodija atnāk. Ja rakstu dziesmas kādam dzejas uzvedumam, gribas kaut ko vairāk uzzināt par konkrēto autoru. Jāmēģina saprast, kāpēc šāds dzejolis tapis, jo mūzikai jāpaspilgtina dzeja. Katram dzejolim jau kaut kur ir tā sava mūzika, atliek tikai abus salikt kopā. Gluži kā par cilvēkiem saka, ka katrai ābola pusītei ir sava otra pusīte, tāpat ar dzeju un mūziku. Kad atrasts pareizais salikums, dziesma skan, patīk cilvēkiem.” Lai dziesmas atnāktu, jālasa dzeja, un Juris atzīst, ka viņš to labprāt dara. Tiesa, ne vienmēr gadās dzeja, kas patīk. Viņaprāt, dzejai jāskan, tā jāsaprot, izlasot pirmo reizi. Kā labu piemēru viņš min dzejnieku Uldi Auseklii, ar kuru izveidojusies laba sadarbība, tapušas daudzas dziesmas ar viņa vārdiem.
Juris gan norāda, ka dzeju galvenokārt lasa kā vārsmas, nevis kā potenciālās dziesmas vārdus: “Taču gatavojot mūziku dzejas uzvedumam, cenšos lasīt un uzreiz saprast, kurš dzejolis skan. Bet jāizlasa daudz dzejas, lai atrastu īstos. Gadās arī, ka tikai pēc ilgāka laika konkrētajam dzejolim atnāk melodija. Uzskatu, ka mūzikai teksts jāizceļ, dodot klausītājam papildu emocijas, ja no teksta neko nesaprotu, kādu mūziku tur uzlikt? Tādu labāk nemaz neaiztikt. Dažs dzejnieks ielien savā dzejas jēgā tik dziļi, ka to ne ar ko nevar laukā dabūt. Ko tas dos, ja tur pieliks kaut kādu melodiju, būs tikai vēl lielāks bardaks. Vārds taču ir galvenais. Nesen iedomājos, kāpēc, minot dziesmu autorus, pirmo raksta komponistu, ja patiesībā vispirms taču ir dzeja. Vismaz vairumā gadījumu. Tāpēc turpmāk rakstīšu pirmo dzejnieku un tad sevi.”
Cik dziesmu šajos gados tapis, viņš konkrēti nevar teikt, bet skaidrs, ka skaitāms simtos, 400, varbūt pat 500. Joprojām tiek glabāta arī burtnīca, kurā pierakstītas pirmās dziesmas. Tās gan tagad šķietot nedaudz naivas, nezin vai kādu no tām tagad izmantotu, bet autors norāda, ka katra dziesma ir konkrētā brīža emociju atspoguļojums: “Toreiz bija tāds muzikālais redzējums, tagad rakstītu pavisam citādi. Bet skanējums mīlestības dziesmām patiesībā nemainās, ar gadiem varbūt melodijas kļūst sarežģītākas, varbūt tās smeldzes vairāk, bet kopējā noskaņa jau paliek.”
Lai arī Jurim dziesmu pūrs ir bagāts, plaši tās neizskan, pats arī neesot centies tās pārāk popularizēt, piemēram, lai skan pa radio. Bet kāds jau tās dziedot, jo labprāt dodot dziesmas, ja kāds grib izpildīt. Pašam savas dziesmas izpildīt esot vieglāk, jo zināms, kādā emocionālajā stāvoklī un kāpēc tā tapusi. Viņš uzsver, ka izpildītājs ir ļoti atbildīgs par dzejas un mūzikas autora darba tālāku aiznešanu: “Ar prieku rakstu teātrim, jo tur dziesmas vienmēr izskan no sirds. Varbūt kādreiz ne pārāk precīzi, bet no sirds.” Pēdējā laikā ļoti bieži estrādes mūziķi savām dziesmām paši sacer vārdus. Juris priekšroku dod citu autoru dzejai, lai gan ir arī dažas dziesmas ar paša tekstiem. Šāds variants reizēm jāizmanto, rakstot mūziku lugām, kad konkrētam sižetam vajag piemērotu dziesmu, bet atbilstošu dzeju atrast neizdodas. Tad uzraksta pats, jo skaidri zina, ko vajag.
“Katrs mūzikas autors jau ir tāds kā pusdzejnieks. Jo, piemēram, rakstot mūziku dzejolim, kas rakstīts brīvajā pantā, reizēm nākas pamainīt vietām vārdus. Tas gan tiek saskaņots ar autoru, bet jāraugās, lai vārdu maiņa neizmainītu dzejoļa kopējo jēgu.
Ir jau savulaik arī rakstīta dzeja, bet kurš gan skolas laikā to nav darījis! Man labāk patīk rakstīt mūziku cita autora dzejai. Nav jādomā divreiz, paņem dzejoli un uzliec mūziku,” smaidot saka Juris.
Viņš arī atzīst, ka mūzikas rakstīšana nav tik vienkārša, kā no malas liekas. It īpaši, ja pats sev esi izvirzījis diezgan augstus standartus.
“Nevar tā – atnākt mājās, izdzert kafiju un tagad nu rakstīt,” stāsta Juris. “Vajag noskaņojumu, un patiesībā jau dziesmai tevī jānobriest. Trakākais, ka bieži ir vēlme rakstīt, kad to nevar izdarīt. Vajadzētu atsevišķu mūzikas istabu, kur nolīst un rakstīt, kaut vai naktī, jo gadās, ka pēkšņi kaut kas sāk ausīs skanēt. Mūzikas rakstīšana tomēr ir nepārtraukts process. Nevar tā nedaudz parakstīt, tad padarīt ko citu un pēc tam turpināt. Jo muzikālā doma ir pazaudēta, dziesma nesanāk. Dziesmas tapšana prasa laiku.” Jānis Gabrāns
Komentāri