Mūziķe Ieva Saliete klavesīnu – instrumentu, kuru virtuozi un emocionāli spēlē, izjūt gandrīz kā dzīvu būtni. Viņa to dēvē par savu pavadoni un draugu, arī par likteņa biedru.
Ievas klavesīnspēlē eiropieši klausījušies no Lisabonas rietumos un Glāzgovas ziemeļos līdz Rēzeknei austrumos. Par profesionālu mūziķi Ieva kļuvusi Freiburgas augstskolā. Vācijā viņa arī domājās iesakņoties līdz liktenīgajam brīdim koncertā Latgalē, kas pateica priekšā, kur mūziķei jāvij ģimenes ligzdiņa.
– Sniedzot klavesīnmūzikas koncertu Cēsīs, jūs stāstījāt arī muzikālus stāstus, un viens no tiem bija par Freiburgas īpašo vietu. – Kad 1996. gada agrā pavasarī aizbraucu uz Freiburgu, man bija 21 gads. Kopš ierašanās dienas tur jutos pārlaimīga. Rīga bija mani nogurdinājusi, vairs neiedvesmoja, bet Freiburgā iemīlējos kā pilsētā, tā mūzikas augstskolā, visā, kas tajā laikā ar mani notika. Iedvesma, pacilātība un mīlestība uz šo vietu tā arī nav beigusies. To jūtu arī tagad, kad aizbraucu uz Vāciju. Tuvojoties Freiburgai no Bāzeles puses, ir tik brīnišķīgas ainavas, vīna lauki, kalni, skaistums visos gadalaikos. Ja braucu no Frankfurtes puses, esmu pamanījusi, kā ainava sāk viļņoties, kā mainās meži. Freiburgā joprojām jūtos kā mājās, jo tā ir vieta, kur tapu par mūziķi. Tur man pieauga spārni. Mūzikas dzīvē Freiburgā pagāja 15 gadi. – Kopš kura laika jums pašai ir savs – visai iespaidīgs pastāvīgais ceļabiedrs – klavesīns? – Mācījos un reizē arvien vairāk iemīlējos klavesīna skaņās, līdz apjautu – kad beigšu augstskolu, instrumenta, uz kā spēlēt, vairs nebūs. Sāku domāt, kā pie tā tikt, krāju naudu. 2004. gadā izcils klavesīna būves meistars Kīts Hills, viens no pasaulē labākajiem, mana klavesīnspēles pedagoga brālis, to uzbūvēja. Klavesīnus būvē tikai individuāli. Meistari rada savus, iespaidojoties no vēsturiski saglabātiem instrumentiem. Klavesīns, kas man pieder, ir labākā atmiņa no Freiburgas.
– Formā diezgan iespaidīgs un smags pārvietošanā, reizē klavesīns taču ir gana trausls. – Jā, tieši tāds ir klavesīns. Katrs koncerts, uz kuru dodos uzstāties, vispirms man saistās ar praktiskām lietām. Tikai vairākiem cilvēkiem piepalīdzot, klavesīnu varu ienest namā, kur spēlēšu. Agrāk spēlēju mūziķu ansamblī, bijām četras sievietes. Tad nu visas četras lielo instrumentu nesām. Smagi bija. Dažkārt mūziķi, saudzējot rokas, atsakās piedalīties instrumenta pārnešanā, tāpēc esmu arī gājusi pāri ielai uz tuvējo restorānu, lai lūgtu puišus klavesīnu no mašīnas ienest koncertzālē. Man vienmēr jāapzinās, ka koncerts ir tikai daļa no visa pasākuma. Ļoti svarīga ir sagatavošanās. Instruments katru reizi jāskaņo, lai ķīlīši kustētos, lai darbotos mēlītes un atsperītes, kas būvētas un salāgotas līdz milimetra desmitdaļām. Tāds smalkums arī piedod mūzikas skaņām neatkārtojamo garšu.
– Kā notika jūsu lielā izšķiršanās no Vācijas pārcelties uz dzīvi Latvijā? – Spēlēju koncertos skaistajās Latgales baznīcās. Tur arī iepazinu savu nākamo vīru Andri. Viņš dziedāja korī, ar kuru bija kopīgi mēģinājumi un koncerti. Mūsu labā feja, Baroka mūzikas dienu direktore Inese paaicināja divus spēcīgākos kora puišus man palīgā klavesīna pārnešanā. Drīz pēc tam arī notika lielā izšķiršanās. Man gan nebija lielas grūtības, jo sirds teica tikai vienu, un es sekoju savai iekšējai balsij, pārcēlos uz Latgali. Esmu zemgaliete, bet Latgale vienmēr bijusi man dziļi sirdī, jo tur laukos pie babas pagājušas manas skaistākās bērnības vasaras. Šī atgriešanās bija tikai likumsakarīga. Citādāk nemaz nevarēja būt. Pēc ļoti daudziem gadiem un arī pēc kāzām pēkšņi atcerējos, kā piecu gadu vecumā visiem stāstīju, ka mans vīrs būs latgalietis. Tu vari dzīvot Freiburgā un koncertēt visur pasaulē, bet redz, sirdsbalss un senču aicinājums atved atpakaļ. – Jūs ieprecējāties lielisko Latgales podniekmeistaru Ušpeļu dzimtā, ko tas nozīmē? – Man ļoti mīļa bija Latgales keramika, bet ilgi palika neīstenota doma aizbraukt uz cepli pie Ušpeļiem, kaut Rēzeknē biju bieži. Keramiķi, man šķita, ir tikai veci kungi, bet izrādījās, ir arī jauni puiši. Tagad esmu viena no Ušpeļiem – lielās podnieku kompānijas, un man ļoti patīk viņu radošums. Esam diezgan vienoti un draudzīgi. Kā reizi tagad, nedēļas nogalē, ja nebūtu koncerti Rīgā un Cēsīs, ar vīru Andri brauktu uz cepļa atvēršanu Krāslavā pie Pauliņiem. – Tagad ar vīru ceļat māju. Cik liela bijāt noteicēja tās tapšanā? – Nebiju noteicēja, jo vēlējos integrēties, lai mani pieņem. Man ir ļoti liels respekts pret Latgales mentalitāti – sirsnību, atvērtību, vienkāršību un ģimeniskumu. Tās ir vērtības, kuras neatradu, dzīvojot Rietumos, un arī Rīgā ne. Bet tās ir īpašības, kas palīdz man augt kā cilvēkam. Esot Latgalē, mājās manas domas tālu nelido. Mājās esmu mamma un sieva, ar to pilnībā dzīvoju. Protams, muzicēju, bet ne ar tādu atdevi, kā, kad esmu prom no mājām. Man ir ļoti vajadzīgas abas vides – mājas un koncertdzīve. Kad aizbraucu projām, it kā visu aizmirstu, esmu tikai mūziķe. Biju jau iepriekš dzirdējusi par tradicionālajiem klavesīnmūzikas festivāliem Cēsīs, par mūziķi Leldi Krastiņu – klavesīna vēstnieci, tāpēc labprāt pieņēmu ielūgumu uzstāties. Nezināju, ka man būs pagodinājums spēlēt pašā Cēsu pilī, brīnišķīgā namā ar vēsturisku elpu. – Koncerta klausītājiem stāstījāt, ka tagad esat arī augstskolas pasniedzēja. – Šovasar man paziņoja, ka Latvijas Mūzikas akadēmijā iestājušās divas studentes, kuras vēlas apgūt klavesīna spēli, un piedāvāja kļūt par viņu pasniedzēju. Ar prieku piekritu, jo pedagoģija ir ļoti sens sapnis. Prieks, ka tas piepildījies. Tagad piedzīvoju pedagoģisko laimi strādāt ar talantīgām audzēknēm, kuras satieku ik pēc divām nedēļām. Reizēm tas ir pa ceļam uz lidostu, kad dodos koncertēt uz Eiropu. – Kurā gadsimtā jūs būtu gribējusi dzīvot, ja instruments, kuru tik lieliski pārvaldāt, nāk no baroka laika? – Tikai šajā un šodien. Man nav nostalģijas pēc baroka laika sadzīves. Protams, tajā laikā dāmām bija ļoti skaisti tērpi, bet arī tagad tie ir skaisti. Sievietei nebija tādas iespējas, kādas tās ir tagad – muzicēt visā Eiropā. Tajā paša laikā man ir brīnišķīga ģimene Latgales laukos. Kas vēl var būt labāks par to?
Ja paveiksies, tad nākamgad gribētu atgriezties Cēsīs, bet jau kopā ar Ušpeļiem – spēlēt klavesīnu telpā, kur apkārt redzama Latgales keramika un glezniecība. Ceru kādreiz atbraukt arī no Rīgas ar ļoti talantīgajām audzēknēm un varbūt kāds no Cēsu jaunajiem mūziķiem iedvesmosies un arī gribēs mācīties klavesīna spēli. Mairita Kaņepe
Komentāri