Otrdiena, 23. jūlijs
Vārda dienas: Magda, Magone, Mērija, Magdalēna

Rietumnieka iespaidi Āfrikā

Druva
14:55
07.12.2012
18
Sjerraleone

Ikviens, kurš pabijis kādā nabadzīgā Āfrikas valstī, uz dzīvi skatās pavisam citām acīm. Arī cēsnieks Jānis Rozenbergs pēc atgriešanās no Sjerraleones, kur bija kā vēlēšanu novērotājs, atzīst, pēc šāda brauciena rodas atziņa, ka turība vai nabadzība, laime vai nelaime ir relatīvi jēdzieni: “Ja mēs salīdzinām Latviju un Sjerraleoni, varam uzskatīt, ka esam ļoti labi situēta valsts. Protams, ja salīdzinām sevi ar, piemēram, Norvēģiju, paveras cita aina.”

Trīs ražas gadā Ja kāda jaunattīstības valsts vēlēšanu sakarā lūdz palīdzību, Eiropas Savienība sūta savu novērotājus. Ir trīs līmeņu speciālisti: pamatkomanda, kas konkrētajā valstī pavada apmēram četrus mēnešus, strādā sadarbībā ar Centrālo vēlēšanu komisiju, palīdzot sagatavoties vēlēšanām. Otrs līmenis – ilgtermiņa novērotāji, kuri pavada konkrētajā valstī apmēram divus mēnešus, palīdzot organizēt vēlēšanu procesu reģionos. Un ir īstermiņa novērotāji, kuri ierodas uz 10 – 12 dienām, tieši uz vēlēšanu laiku. J. Rozenbergs bija trešajā komandā, un pēc divu dienu kursiem Sjerraleones galvaspilsētā Frītaunā tika nosūtīts uz otru lielāko pilsētu ar īsu nosaukumu Bo. “Misijas mērķis – palīdzēt organizēt vēlēšanas un novērot, vai tās bijušas pietiekami taisnīgas, korektas, vai ievēroti vietējie un starptautiskie likumi. Esmu ar līdzīgu misiju bijis Kosovā. Tā ir iespēja satikties starptautiskajā līmenī, gūt pieredzi,” stāsta J. Rozenbergs.

Teritorijas ziņā Sjerraleone ir līdzīga Latvijai, valstī seši miljoni iedzīvotāju, katru gadu skaits pieaug par apmēram 100 tūkstošiem, kaut ir liela bērnu mirstība un zems veselības aprūpes līmenis. Šī J.Rozenbergam bija pirmā iepazīšanās ar īsto Āfriku, jo Ēģipti, kur brauc atpūsties daudzi latvieši, nevar uzskatīt par kontinentu raksturojošu valsti.

“Sjerraleonē nav ne tuksnešu, ne džungļu, raksturīgākais veģetācijas tips – savanna – gara zāle, pa kādam meža pudurim. Kad ieradāmies, uz beigām gāja lietus sezona, tāpēc gaisā ļoti liels mitrums. Zeme ļoti auglīga, klimats pateicīgs, var novākt līdz trim ražām gadā. Vietējie galvenokārt audzē rīsus, taču apstrādātu teritoriju ir samērā maz, lai gan ir visi priekšnoteikumi veiksmīgai lauksaimniecībai – saule, siltums, mitrums,” stāsta J. Rozenbergs. Valsts ekonomika galvenokārt balstās uz ārvalstu investīcijām, bet pagaidām tās orientētas uz derīgo izrakteņu iegūšanu, valsts teritorijā atrod dimantus, zeltu, dažādus citus metālus. Lauksaimniecību un tūrismu, kam būtu milzīgs potenciāls, ārzemnieki vēl neuzskata par investīciju nozarēm. Lai gan valsts atrodas Atlantijas okeāna krastā, ar garu, skaistu pludmali, tā paliek neizmantota. “Varbūt tas tāpēc, ka daudzās Āfrikas valstīs vērojama politiskā nestabilitāte, bet tūrisma nozare ir ilgtermiņa ieguldījums. Ņemot vērā 1990.gadu beigās notikušā pilsoņu kara pieredzi, ārzemnieki fokusējas tikai uz derīgajiem izrakteņiem. Taču vietējie vēl nav gatavi veidot tūrisma biznesu, iespējams, viņi pat īsti neapzinās šo savu vērtību. Ja par citām valstīm esam dzirdējuši, ka tajās ir dabas parki, safari, upju kruīzi, Sjerraleonē neko tādu nenovēroju, misijas laikā neredzējām ne lauvas, ne ziloņus, ne žirafes,” stāsta J. Rozenbergs.

Elektrība vien dažas stundas Rietumniekam, nonākot šādā valstī, nākas rēķināties ar dažādiem pārsteigumiem, it īpaši sadzīves līmenī. Civilizācijas labumu te vēl maz. Piemēram, elektrības resursi ir ierobežoti, strāva tiek piegādāta periodiski, nomaļākajos valsts rajonos tā pieejama vien dažas stundas diennaktī, un to galvenokārt nodrošina ar ģeneratoriem.

“Pilsētā, kurā dzīvoju, elektrība bija no septiņiem vakarā līdz sešiem rītā, un tas jau skaitījās grezni,” stāsta J. Rozenbergs. “Ir tur arī televizori, datori, bet to izmantošanas iespējas elektrības trūkuma dēļ ir ierobežotas. Tiesa, šādas “ekstras” ir kādiem desmit procentiem valsts iedzīvotāju. Apbūve pat pilsētās ļoti atšķiras no mums pierastā, lielais vairums dzīvo būdiņās, ko par mājokļiem var saukt stipri nosacīti.

Kanalizācijas nav, lielajās pilsētās ir vaļējie kanalizācijas grāvji, gaisā jūtams aromāts, kas apliecina to esamību. Par atkritumu savākšanu tur vispār netiek domāts, tas krietni sabojā iespaidu par valsti. Tas PET pudeļu daudzums, ko redzējām okeāna krastā, pat šokēja. Tā vietā, lai tur būvētu bungalo, aicinātu atpūtniekus un pelnītu naudu, ir plastmasas pudeļu klājiens.

Taču tas, ka valda nabadzība, cilvēkiem nav iemesls būt nelaimīgiem, viņi ir laipni, izpalīdzīgi, pretimnākoši. Lielais vairums nekad nav bijuši ārpus valsts, televizori un internets ir retajam, tāpēc viņiem vājš priekšstats, kas notiek pārējā pasaulē, un viņi ir apmierināti ar to, kā ir.”

Šāds ceļojums ir pārdzīvojums ne tikai prātam, bet visam organismam. Jāuzmanās no malārijas odiem, jādzer zāles, jāveic citi drošības pasākumi. Brīžiem varot pat iestāties tāda kā mānija, ka tik kaut kur kas neiedzeļ, jo nav zināms, kurš no odiem inficēts ar malāriju, kurš ne. Vietējā ēdienkartē dominē rīsi, zivs, vista, augļi. Ēdieni ļoti sāļi un asi, kas, šķiet, ir savdabīgs dezinfekcijas veids. Bet neskatoties uz to, ir pietiekami daudz iespēju noķert kādu vīrusu, jo rietumnieki pret tiem ir uzņēmīgi. Par to nācies pārliecināties arī J. Rozenbergam.

“Arī viesnīcu līmenis ir relatīvs jēdziens. Kad ielidojām galvaspilsētā Frītaunā, mūs izmitināja valstī labākajā viesnīcā. Pirmā doma – vai tiešām šāda ir labākā viesnīca? Tad aizbraucām uz pilsētu Bo, kur mūs ievietoja viesnīcā, kādā Latvijā neviens nebūtu ar mieru nakšņot. Kad no Bo atgriezos galvaspilsētas viesnīcā, likās, ka tā ir ar septiņām zvaigznēm – visu dienu elektrība, siltais ūdens, balti palagi,” atceras J. Rozenbergs.

Īkšķa nospiedums biļetenā

Taču viņa galvenais uzdevums bija vēlēšanu novērošana. Vienā dienā tur notikušas četras vēlēšanas – prezidenta, parlamenta, vietējās pašvaldības un vietējās pašvaldības vadītāja: “Valsts sadalīta ļoti daudzos vēlēšanu iecirkņos, katrā ne vairāk kā 300 vēlētāju. Tas tāpēc, ka viss jāskaita ar rokām, un ja ir četras vēlēšanas, darba apjoms itin liels. Un skaitīšanas process aizņēma apmēram nedēļu. Sjerraleonē ir analfabētisms, 30 – 34 procenti iedzīvotāju neprot rakstīt un lasīt, tāpēc vēlēšanu biļetenā blakus partijas nosaukumam publicēts tās logo, lai ikviens var pazīt, kas ir kas. Lai apliecinātu balsojumu, vēlētājs iemērc īkšķi tintē un uzspiež pirksta nospiedumu uz tās partijas logotipa, par kuru balso. Ir divas lielās partijas, katra pārstāv savu cilti. Vienā ir 35 procenti valsts iedzīvotāju, otrā – 32 procenti, un viņi arī balso par savējiem. Uzvar tas, ko konkrētajās vēlēšanās atbalsta pārējās minoritātes.

Vēlēšanas viņiem ir kā svētki. Rindas pie iecirkņiem veidojas jau trijos naktī, bet pēc balsošanas cilvēki prom neiet, turpat zem kāda koka sarīko svētkus. Katrā ziņā šī bija ļoti vērtīga pieredze, kas lika padomāt, izvērtēt. Tā bija sevis norūdīšana citos apstākļos, bez ekstrām, servisiem, pie kuriem esam pieraduši. Tas ir pavisam citādi, nekā aizbraukt uz Vāciju. Emocijas ir spilgtas, būs vēl ilgi ko atcerēties.” Jānis Gabrāns

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Spēlē ar vecu koku atklāj pērles

11:01
23.07.2024
14

Vara Altāna darbnīcā gar sienu rūpīgi salikti veci dēļi, logu rāmji. Turpat blakus dažādu toņu galda virsmas, skapis, gleznu un spoguļu rāmji. Katrs īpašs un neatkārtojams. “Man patīk eksperimentēt,” saka kokmeistars un uzreiz uzsver: “Vecais ir vērtība tāpēc, ka vecs.” Viņš gadiem vāc vecos būvkokus, būvdetaļas un no tiem gatavo gan mēbeles, gan interjera priekšmetus.Pirms […]

Pārraut apburto loku

06:02
16.07.2024
47

Jauno māmiņu un grūtnieču atbalsta centrs “Madaras”, kas darbojas Liepā, nosvinējis 20 gadu jubileju. Tā darbība organizēta kā ģimenes modelis ar atbilstošu vidi, lai katrai māmiņai veltītu individuālu uzmanību. Šobrīd “Madarās” uzturas septiņas mammas un deviņi bērni, daļa māmiņu ir ar īpašām vajadzībām. Bet šo gadu laikā palīdzēts vairākiem simtiem sieviešu. Teju no pirmsākumiem biedrības […]

Svešumā latviskums uztur garu

08:03
11.07.2024
36

Jāņa Vecozola dzīve metusi dažādus līkumus. “Kā daudziem latviešiem šajos laikos,” viņš saka un piebilst, ka vasarā gribas būt Latvijā. Jānis dzimis un bērnību pavadījis Cēsīs, tad ģimene pārcēlās uz Priekuļiem, tur mācības pamatskolā, tad Jāņmuižas lauksaimniecības skolā, armija, darbs un ģimene Cēsīs. “Strādāju par šoferi, lai tiktu pie dzīvokļa, pārgāju uz celtniecību. Tad sākās […]

Suns māca dzīvot rotaļīgi un dalīties ar to

06:24
08.07.2024
34

 “Kanisterapija ir suņu asistēta terapija. Nereti šķiet, ka tā ir suņa glaudīšana, un dažreiz tā tas arī var izskatīties, taču kanisterapija ir daudzveidīga gan atkarībā no mērķauditorijas, gan suņa,” teic kanisterapijas speciāliste Tamāra Kabakova. “Bērni visbiežāk vēlas suni paglaudīt, pabužināt, samīļot. Tāpēc arī lielos pasākumos ir svarīgi stāstīt, kā ar suni pareizi darboties. Es to […]

Savā īpašajā vietā

07:21
07.07.2024
85

“Kamēr vēl mitrs un neput, zāle jānopļauj,” saka Solvita Jansone un steidz appļaut mājas apkārtni. Viņa atzīst, ka pagaidām vasara ilgstoši nav bijusi tik karsta kā  pērn, bet puķes nācās regulāri un cītīgi laistīt, dārzam gan bija jāpietiek ar rezervēm un rasu. “Lietus bija ļoti vajadzīgs, tagad apkārt    svaigums, viss var augt,” teic Solvita […]

Radošais process kā terapija

05:26
07.07.2024
37

Saruna ar digitālā satura veidošanas un skatuves mākslinieci DĀRTU ZVANERI Daudziem Dārtas vārds noteikti pazīstams caur labskanīgā ķeltu arfas un čella dueta “Infini” skaņām. Ar viņu sarunājāmies par mūzikas ceļu, teātri un to, ka dzīve allaž zina labāk, kas mums vajadzīgs. -Daudzi jūs iepazinuši caur mūziku, bet pati sakāt, ka esat ļoti radoša būtne – […]

Tautas balss

Vai Baltijas ceļš aizmirsts?

12:07
23.07.2024
8
J. raksta:

“Visur dzirdu tikai par svētkiem, par Cēsu, Pārgaujas, Vecpiebalgas un citiem. Cēsīs uz svētkiem nezin kāpēc pat uzaicināts Livonijas ordeņa mestra Pletenberga radinieks. Bet kāda tur radniecība, ja pagājis pus gadu tūkstotis, kopš Pletenbergs sēdēja ordeņa pilī Cēsīs. Un nez vai vietējiem iedzīvotājiem bija no tā kāds labums. Taču šoreiz ne par to. Mani pārsteidz, […]

Lielā politika rada bažas

11:05
23.07.2024
7
Lasītāja K. raksta:

“Kad klausos par Amerikas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu un to, ko žurnālisti stāsta par Donaldu Trampu, sajūtas nav labas. Ja ASV tiešām Ukrainai vairs nepalīdzēs vai mazāk palīdzēs cīņā ar iebrucēju, Krievija jutīsies vēl varenāka. Ja sāksies sarunas par kara apturēšanu uz Ukrainai atņemto teritoriju rēķina, kur garantija, ka Krievija līdzīgu taktiku neturpinās citās kaimiņu valstīs? […]

Skujenes pazīšanās zīme - neasfaltēti ceļi

10:54
23.07.2024
7
Autobraucēja raksta:

“Mūsu pagastu, Skujeni, viegli atrast. Šeit nekādas ceļazīmes nav vajadzīgas. Ja sākas neasfaltēts ceļš (Krustakrogs- Skujene), dodieties tik tālāk un būsit Skujenē. Ceļmalās, kur krūmi, samaziniet ātrumu, aiz tiem sekos līkums. Mierīgi braucot, nepārsniedzot ātrumu, nokļūsiet uz asfaltētiem ceļiem un droši varēsiet turpināt ceļu – Skujene beigusies!” ar ironiju saka autobraucēja ar stāžu.

Laiks pļaut zeltslotiņas

10:54
23.07.2024
6
1
Lasītāja G. raksta:

“Gar ceļu no pašām Cēsīm, caur Dukuriem un pamazām līdz Valmierai izplatās invazīvās Kanādas zeltslotiņas. Tagad tās sāk ziedēt, drīz izplatīs pūkainas sēklas, kas nākamgad jau veidos biežākas audzes. Cēsu novada pašvaldība un Latvijas Valsts ceļi ir informēti par situāciju, bet pagaidām invazīvos augus nepļauj, taču gar ceļu ir arī Eiropa nozīmes aizsargājamie biotopi,” uzsver […]

Prieks par sakārtoto un skaisto ielu

17:29
15.07.2024
31
Cēsniece O. raksta:

“Cēsīs, atjaunotajā Bērzaines ielas posmā, ierīkoti glīti soliņi un atkritumu urnas, apkārtne tīra. Jauki tur piesēst. Bērzaines iedzīvotāji beidzot ir ieguvēji. Labi sakārtota gan Gaujas, gan Bērzaines iela. Par to prieks,” pārdomās dalījās seniore, cēsniece O.

Sludinājumi