Krodziņa „Glendeloka” šefpavāre Anita Krasnā, gatavojoties Ziemassvētku maltītei, piedāvāja vairākas vienkāršas latviskas ēdienu receptes. Galdā tika celts cūkas pavēderes cepetis, ķūķis, zirņu pikas un biguzis.
Gatavot kopā ar “Druvu” tika aicināta latvisko tradīciju pārzinātāja Inese Roze, kurai senču virtuve nav sveša. Viņa stāsta, ka zirņu pikas ir viens no ziemā biežāk gatavotajiem ēdieniem, tas ir arī gards ciema kukulis, dodoties uz kādu pasākumu vai ciemošanos, turklāt ātri pagatavojams. “Lai gan tie, kuri nezina, kas ir zirņu pikas, uz tām sākumā skatās piesardzīgi, bet kad pagaršo, nevar vien nopriecāties par garšīgo ēdienu. Pagājušajā gadā nopirku lielu maisu ar zirņiem. Apdāvināju radus un draugus, kā arī pati tos gatavoju uz nebēdu. Bet Ziemassvētku laikā arī labprāt krāsnī uz oglēm cepu kartupeļus, gatavoju pīrāgus un sautēju kāpostus. Esmu sākusi gatavot arī vienu vecmammas iecienītu ēdienu – pannā ieklāju mīklu, lieku virsū gabaliņos sagrieztu speķi un lieku pannu krāsnī cepties. Kad plātsmaize gatava, sagriežu gabaliņos. Sanāk interesanta uzkoda. Arī graudu putras, putraimu zupas – tas viss ir manā ēdienu sarakstā,” saka Inese un teic, ka ziemā labprāt gatavo arī dārzeņus – burkānus, kāļus un bietes. Tos nevis vāra, bet cep krāsnī.
“Man šķiet, ka latviskie ēdieni nemaz nav aizmirsti. Domāju, Latvijā ir daudz pavāru, kuri pievēršas latviskajai virtuvei,” prāto Inese un labprāt iesaistās šefpavāres A. Krasnās piedāvāto ēdienu gatavošanā. “Ņemam cūkas pavēderes gabalu, bagātīgi sasmērējam ar garšvielām –sāli, citronpipariem un mārsilu vai timiānu. Tad liekam pannā un apkārt izkārtojam gabalos sagrieztus burkānus un rāceņus. Nevajag baidīties no rāceņiem, dažkārt, šķiet, aizspriedumaini uzskata, ka tos izmanto tikai lopbarībai, bet tā nav. Rācenim nav ne vainas, tas nav sliktāks par kāli, ko gan arī reti lietojam uzturā. Runājot par mūsu senču ēdieniem, varbūt var teikt, ka senās receptes nav aizmirstas, taču, pieļauju, izaugusi paaudze, kura no tiem neko nav nogaršojusi. Turklāt tagad jau ēdieniem dod modīgus nosaukumus. To pašu grūbu putru kāds bija nosaucis par grūbu risoto. Taču ārzemniekam vajag teikt, ka tas nav nekāds risoto, bet mūsu pašu, latviešu ēdiens,” saka A. Krasnā, rosoties virtuvē. I. Roze atzīst, ka latvieši izsenis svētkos klājuši bagātīgus galdus, ir arī ticējums, ka Ziemassvētku galdā jābūt 12 ēdieniem. Tas saistīts ar to, ka gadā ir 12 mēneši un gada beigās galdā jāceļ viss, kas gada laikā izaudzēts. “Latvieši tiešām klāja bagātīgu galdu, lai arī nākamajā gadā būtu bagāta raža. Tradicionāli mūsu virtuvē vienmēr bijuši graudaugu ēdieni. Tāpēc bukstiņputra, grūbu putra, putraimdesas nav nekas neierasts. Ziemassvētku galdam izmantoja visu, kas dārzā un tīrumā izaudzēts, pagrabā, klētī paglabāts. Turklāt pirms svētkiem kāva cūkas, putnus, ēdienu gatavoja no svaigas gaļas – bija cepetis, aukstā gaļa. Vēlāk jau ēda sālītu, žāvētu gaļu,” saka I. Roze un pajoko, ka, tiesa gan, mūsdienās Ziemassvētki vairs nav iedomājami vēl bez kāda “latviska” ēdiena – mandarīniem.
Šefpavāre A. Krasnā atzīst, ka latvieši nav lielāki ēdāji kā citas tautas. “Ja visu gadu strādāts, tad Ziemassvētki ir laiks, kad cilvēki ļaujas atpūtai un svinēšanai pie bagātīga galda. Un, kā jau runājām, tas tiek darīts, lai arī nākamajā gadā nodrošinātu veiksmi un auglību. Varbūt var pat teikt, ka bagātīgie galdi un skaļā Ziemassvētku svinēšana ar ķekatu gājieniem šķiet tāda kā pārmērība, bet tā mūsu senči svinēja,” norāda A. Krasnā, kura arī ir latviešu tradīciju cienītāja.
Runājam par ziemas tumšo laiku, kuru senči izmantoja kopā sanākšanai un vakarēšanai. I. Roze teic, ka arī mūsdienās ziemas garie vakari būtu jāizmanto savā labā, nevis jāsūdzas par tumsu. Tas ir laiks, ko varam veltīt sev, ko jaunu apgūstot, izzinot vai izdarot. “Senajiem latviešiem ierasta bija vakarēšana, visi pulcējās kādā mājā, vīri darīja savus darbus, sievas savus, visi kopā omulīgi pavadīja laiku,” norāda I. Roze un, runājot par Ziemassvētku svinēšanas tradīcijām, teic, ka latvieši nesēdēja visu vakaru pie galda. Gāja rotaļās, minēja mīklas, dziedāja vai runāja tautasdziesmas un zīlēja nākotni. Kā vienu no jautrām rotaļām I. Roze min “Vilki un aitiņas”. “Kad vēderi pieēsti, visi var celties no galda un uzspēlēt šo rotaļu. Sadala lomas – saimniece, vilks un aitiņas. Saimniece stāv atstatus no aitiņām, lai tām būtu kur ganīties. Malā stāv vilks, kas aitu un saimnieces sarunas laikā kauc. Saimniece saka: “Aitiņas, mājās!” Aitiņas: “Nevaram!” Saimniece: “Kāpēc nevarat?” Aitiņas: “Vilks krūmos!” Saimniece: “Ko viņš tur dara?” Aitiņas: “Zobus trin!” Saimniece: “Cik spožus?” Aitiņas: “Kā saule!” Saimniece: “Cik asus?” Aitiņas: “Kā zobens!” Saimniece: “Aitiņas, mājās!” Un tad aitas blēdamas cenšas pārskriet pāri ganību laukumam saimnieces pusē. Pa to laiku vilks ķer aitas. Kuru noķer, tā stājas malā un, spēlei turpinoties, kļūst par vilku. Tā ar katru nākamo reizi kļūst arvien vairāk vilku, bet aitas iet mazumā. Rotaļa turpinās, līdz visas aitas izķertas,” jauku rotaļu izstāsta I. Roze, sakot, ka Ziemassvētku vakarā nevajadzētu pietrūkt arī nākotnes zīlēšanai un mīklu minēšanai. I. Roze uzsver, ka latvieši svētkus svin priecīgi. “Latvieši ir svinētāji, dzīvo ar Sauli. Un piekrītu domai – ja ziemā daba atpūšas, tad arī cilvēkiem jāiemācās šajā laikā atpūsties. Un svētki jāsvin kārtīgi,” norāda I. Roze.q Liene Lote Grizāne
Kafejnīca “Vendene” Cēsīs, Raunas ielā 17, aicina apmeklētājus ik dienas uz brokastīm, pusdienām un vakariņām.
Komentāri