Zemledus makšķernieku drosme, kas bieži robežojas ar pārgalvību, jau iemūžināta tautas folklorā, bet tā nekalpo par mācību. Katru gadu uz citiem copes laukiem aiziet kāds bļitkotājs, ko nav izturējis ledus un palīgi nepaspēja ierasties. Arī šī gada melnā statistika jau atklāta, kad 1.janvāra pēcpusdienā Buļļupes ledū ielūza apmēram 60 gadus vecs vīrietis, kuru glābt neizdevās. Šādi negadījumi atkārtojas katru ziemu. Lai arī Cēsu pusē Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) darbiniekiem šogad nācies no aukstā ūdens glābs tikai mežacūku mazuļus, Valmieras brigādes Cēsu daļas komandieris Kaspars Dravants norāda, ka uznākošais atkusnis var sagādāt nepatīkamus pārsteigumus: “Laikam kļūstot siltākam, pat vietās, kur ledus bija biezs, tas sācis kust. Ledu sedz ūdens kārta, kas neļauj novērtēt ledus izturību, tāpēc nevajadzētu izaicināt likteni. Tomēr pat ziemā, kad ledus it kā ir visnoturīgākais, ir daudz bīstamu vietu. Ledus izturību mazina arī iesalušas niedres, krūmi vai priekšmeti.” Makšķernieki gan saka, ka katram gadījies ielūzt un tikai tā norūdās īsts copmanis. Protams, tagad pieejami kombinezoni, kas notur makšķernieku uz ūdens, kamēr cilvēks pats saviem spēkiem vai ar citu palīdzību izkļūst no ūdens. Bet ne visiem ir tāda rocība, un melnā statistika ir labs pierādījums, ka labāk neriskēt. Ja nu tomēr vēlme tikt pie loma ir liela, VUGD atgādina dažus vienkāršus noteikumus, lai izvairītos no bēdīgām sekām.
Pirmām kārtām ieteicams nedoties makšķerēt vienam, ja tomēr tas tiek darīts, mājiniekiem pēc iespējas precīzāk jānorāda makšķerēšanas vieta un atgriešanās laiks. Līdzi jāņem telefons, kam labi uzlādēta baterija, aparāts jāievieto ūdensnecaurlaidīgā iepakojumā. Ja tomēr gadās ielūzt ledū, jācenšas saglabāt mieru un nostabilizēt elpošanu. Ja tuvumā ir cilvēki, skaļi jāsauc palīgā. Ja tuvumā neviena nav, vispirms jācenšas izkļūt no ūdens. Lai sekmīgi to īstenotu, makšķerniekiem ieteicams līdzi ņemt palīglīdzekļus – ledus irbuļus vai āķus, ar kuru palīdzību var ieķerties ledū un tādējādi izvilkt sevi ārā. Kad tas izdevies, cietušajam jāmēģina pēc iespējas ātrāk noiet nost no ledus un doties uz tuvākajām mājām vai sabiedrisko vietu pēc palīdzības. Ja drēbes ir mitras un tās nav iespējams nomainīt, tās nevajadzētu vilkt nost, tad ķermenis vēl straujāk atdzisīs. Ja tuvumā nav neviena cita cilvēka un cietušais pēc izkļūšanas no ledusaukstā ūdens palīdzību nesaņem, iespēja izdzīvot kritiski samazinās.
Ja apkārtējie konstatē, ka cilvēks ielūzis ūdenī, nekavējoties jāzvana glābējiem un iespēju robežās jāmēģina palīdzēt cietušajam. Bīstamajai vietai jātuvojas rāpus vai guļus, netuvojoties līdz pašai ielūzuma vietai. No divu līdz piecu metru attāluma jāpamet aukla, sasieti apģērba gabali, garš koks vai kāds cits priekšmets, ar ko palīdzēt ielūzušajam izkļūt no ūdens. Ja glābēji ir vairāki, vienam no otra jāatrodas divu, trīs metru attālumā. Svarīgi zināt vairākas būtiskas lietas, kā palīdzēt cilvēkam, kurš izglābts pēc ielūšanas ledū. Nekavējoties jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, kamēr mediķi ir ceļā uz notikuma vietu, cietušajam jāsniedz pirmā palīdzība, jo viņa dzīvība var būt atkarīga tieši no līdzcilvēku pareizas rīcības šajās minūtēs. Vispirms jācenšas cietušo novietot siltā telpā vai vismaz aizvējā, tad jāatbrīvo no mitrām drēbēm, apaviem, nomainot tās pret sausām, un jāsasedz ar siltām, sausām drēbēm, vislabāk ar segu. Ja netālu ir automašīna, var izmantot arī aptieciņā esošo folija segu. Jāatceras, ka cietušo nedrīkst strauji sildīt – tas jādara pakāpeniski. Ja cietušais var pakustēties un ir pie apziņas, jādod silts, salds dzēriens, bet nedrīkst dot alkoholu, jo tas veicina ķermeņa atdzišanu. Alkohols cilvēkam rada subjektīvu, mānīgu sajūtu, ka ir silti, taču patiesībā alkohola ietekmē perifērie ādas asinsvadi paplašinās un ķermenis daudz straujāk zaudē siltumu. Makšķernieks ar lielu pieredzi Andris Usmanis stāsta, ka copmaņa gaitās vairākkārt piedzīvojis ziemas peldi, taču pēdējā reize likusi uz to paraudzīties no citas puses: “Kad ielūzti vienu, otru, trešo reizi, jau iestājas sava veida rutīna, tas vairs galīgi nebiedē. Jo nekas jau nav, nedaudz saslapinies un viss. Taču kad pagājušajā gadā iebraucu ūdenī pilnā augumā, sajūtas, atklāti sakot, bija nepatīkamas. Ledus it kā bija stingrs, mierīgi gāju, pēkšņi pamats zem kājām pazuda. Pat nezinu, kas tam bija par iemeslu, bet vienā mirklī atrados zem ūdens, un tajā brīdī pārņēma panika. Uzreiz gan izkārpījos virs ūdens, bet apziņa, ka kājas līdz zemei nesniedz un esmu ne tajā labākajā situācijā, neiepriecināja. Arī tuvumā neviena nebija. Kaut kā izdevās izrāpties uz ledus, un tas bija patiess prieka brīdis, jo ūdenī bija sajūta, ka dzelme cenšas ievilkt sevī. Ūdens pilnie zābaki, piemirkušais apģērbs to tikai veicināja. Tajā dienā cope bija beigusies, galvenais bija ātrāk tikt uz mašīnu siltumā un prom uz māju. Pēc tam pagāja zināms laiks, kad atkal devos uz ziemas copi. Tagad esmu krietni uzmanīgāks, bet laikam jau tikai šādi gadījumi dod mācību.” K. Dravants aicina uz ledus uzmanīties ne tikai makšķerniekiem, bet ikvienam: “Diemžēl pieaugušie, staigājot pa ledu un makšķerējot, rada nepareizu priekšstatu bērniem un pusaudžiem, ar savu rīcību netieši mudinot arī viņus paslidināties pa ledu. Tāpēc aicinām nepaiet vienaldzīgi garām, redzot, ka bērni vai pusaudži slidinās pa nedrošo ledu – brīdiniet viņus par bīstamību. Ja pamanāt, ka cilvēki aizgājuši pārāk tālu no krasta un var rasties problēmas atgriezties, kā arī, ja cilvēks ir ielūzis ledū, nekavējoties zvaniet glābšanas dienestam pa tālruni 112.” Jānis Gabrāns
Komentāri