Krievija mani nekad nav vilinājusi, ja neskaita īpašas simpātijas pret krievu literatūras klasiķiem. Pirms doties studiju komandējumā uz Pēterburgu, lai piedalītos starpkultūru dialogu veicinošā kongresā žurnālistiem, vairāk jūsmoju par faktu, ka tas notiks Ermitāžā. Pati valsts, savā attīstībā bremzēta, ir krietnu desmitgadi atpalikusi no Latvijas. Pēterburgā četrās pavadītajās dienās un vairāku veiksmīgu likumsakarību iespaidā man bija iespēja iepazīties ar pilsētu. Ieraudzīju, kādus spilgtus kontrastus veido Padomju savienības mantojums un Rietumu kultūras ietekme gan globalizācijas, gan Krievijas impērijas politikas ietvaros. Pēc autobusā pavadītām divpadsmit stundām pirmais, kas ielās piesaistīja uzmanību, kirilicā rakstīto izkārtņu pārpilnība. Ievērojama daļa skaļo un uzbāzīgo reklāmu popularizē seksuālus pakalpojumus, it īpaši Aleksandra Ņevska prospektā vakara stundās. Uz ielām uzpūstie stencli vēsta, ka, piemēram, Tatjana jūtas vientuļa un vēlas iepazīties ar vīrieti, klāt arī tālruņa numurs. Turpat staigā kundzes gados, ar ruporiem un neciliem kartona plakātiem skaļi aicina doties organizētās ekskursijās vai apmeklēt izklaides vietas, kurās tūristu labpatikai satiekamas krievu meitenes. Četru dienu laikā tā arī nespēju pierast, ka uz ielas kāds vienkārši var uzsaukt – ģevuška – un mēģināt pierunāt kopā nofotografēties, kamēr gaidu iedegamies zaļo gaismu luksoforā. Pērkamās meitenes, kuras brīvi pieejamas pilsētas centrā, nevis atsevišķos rajonos, kā tas ir citur Eiropā, pieskaitāmas pie Pēterburgas krieviskās sejas. Mūsdienu rietumi savu vietu pilsētā iezīmējuši ar eiropiešu stilam tuvo veikalu un ēstuvju pārpilnību. Neilgajā ceļā no centrālās autoostas uz viesnīcu saskaitīju vairākus H&M veikalus, Subway sviestmaižu ēstuves, un amerikāņu ātrās ēdināšanas grandus Burger King, KFC un Pizza Hut. Arī Pēterburga, kā jebkura cienījama lielpilsēta, iesaistījusies globalizācijas karuselī. Tā izmitinājusi ielās lielo pasaules korporāciju atzarus vai vismaz to pakaļdarinājumus, piemēram, vietējo kafejnīcu tīklu, kur, līdzīgi kā Rīgā sastopamajās britu Costa Coffee, iespējams malkot nepieklājīgi dārgus siltos dzērienus. Brauciena lielākā veiksme bija viesnīca, kura trīs naktis kalpoja par manu mājvietu. Tā atrodas pašā pilsētas centrā, viena no lielākajām Ņevska prospektā un joprojām nes Oktobra revolūciju godinošu nosaukumu. Turpat blakus Maskavas vilcienu stacija un viena no centrālajām metro pieturām. Naktsmītnē, par laimi, no padomijas bija palicis tikai nosaukums, bet viss pārējais pēc Eiropas standartiem. Uzraksts foajē par četrzvaigžņu novērtējumu gan lika šaubīties. Toties rietumnieciska bija brokastu ēdienkarte, kurā iekļauti franču virtuves gardumi. Vakariņās tika pasniegti Cēzara salāti, bet krieviskākais, kas atrodams – biezpiena plācenīši un siļķe kažokā. Prieku un sajūsmu par negaidīti glauno naktsmītni mazināja fakts, ka internets tur noķerams tikai gaiteņos un par to pašu jāmaksā. To, ka internets Krievijā ir gandrīz luksus prece, varēja noprast arī pēc viesabonēšanas cenām, – izmantojot vienu megabaitu interneta telefonā, jāšķiras no pieciem latiem. Bezmaksas bezvadu internets Pēterburgā pieejams tikai amerikāniskajās ēstuvēs. Izdevīgās viesnīcas vietas dēļ jau pirmajā vakarā, neskatoties uz vēlo stundu, neizturēju kārdinājumu un devos pastaigā pa Ņevska prospektu. Pēterburga radīja iespaidu, ka nekad neguļ, jo ap pusnakti vismaz uz centrālā prospekta cilvēku netrūka un ielas garumā visas ēkas bija grezni izgaismotas. Visvairāk noplukusī ēka, kurai pagāju garām, pieder vietējai žurnālistu savienībai. Tāpēc nebrīnījos, ka kongresa dienās apspriedes centrālais objekts bija tādas mediju problēmas, kas, par laimi, pie mums zaudējušas aktualitāti pirms desmit gadiem, – ziņu komercializācija un vārda brīvība. Otrajā konferences dienā klausīšanās runās sāka atgādināt nīkšanu, tāpēc dienas programmu nomainīju pret klejojumiem pa Ermitāžu, vienu no lielākajiem mākslas muzejiem pasaulē. Vairāk par izslavētāko gleznu un citu mākslas darbu kolekcijām mani saistīja interjers. Pēc vairāk nekā trīs stundu ilgas pastaigas pa Ziemas pili un citām muzeja kompleksa ēkām, tiekot pie ekspozīcijas plānojuma, secināju, ka dažās no zālēm esmu pabijusi vismaz reizes trīs, bet citās nav sanācis iemaldīties vispār.
Pēterburga ir lieliska pastaigām, pat ziemas sākumā, kad to plosa asi un auksti vēji un parkos nedarbojas pilsētas lielākais lepnums – strūklakas. Vietējo pārliecināta, pilsētas centru izstaigāju kājām, jo tā iespējams izvairīties no drūzmēšanās metro, kas Pēterburgā ir neizbēgama sastrēguma stundās. Ar to jāsaprot eskalatora pakāpiena dalīšana ar svešiniekiem apmēram desmit minūšu garumā, lai tikai nonāktu līdz metro stacijai, un burzma, kurā nav iespējams paspert pat soli prom no cilvēku plūsmas. Paejoties pa Ņevas krastiem, ieraudzīju ne tikai to Pēterburgu, kuru raksturo eiropeiskā klasicisma arhitektūra. Pilsētas centra gaisotne man atgādināja Rīgas centru, tikai daudz lielāku, arī pārējās tik ļoti pazīstamās augošas pilsētas daļas – stiklotas augstceltnes, moderni tilti, kantainas divpadsmit vai vairāk stāvu augstas ēkas. Četrās Pēterburgā pavadītajās dienās pārliecinājos, ka pilsētā apmaldīties nav iespējams, kad metro, kā arī uz ielām cilvēki sāka jautāt pēc ceļa norādēm, pavisam sajutos kā vietējā. Viesošanās Pēterburgā man radīja pārliecību, ka tur lieliski iejusties, ja gribas apmierināt vēlmi dzīvot lielpilsētā un vienlaikus justies kā Rīgā, jo lielākā atšķirība abām pilsētām ir to mērogs. Ielās skanošā valoda un daļēji kultūras fons gaužām pazīstams. Tomēr Pēterburga, līdzīgi kā Maskava, ir valsts valstī. Atpakaļceļā, šķērsojot Krievijas – Eiropas Savienības robežu, mani tomēr pārņēma zināms atvieglojums. Es atgriezos valstī, kura apguvusi rietumnieciskās brīvības. Elīna Gulbe, LU maģistrante
Komentāri