Priekulietei Indrai Kumsārei patīk jautri cilvēki. Arī pašai vienmēr ir smaids sejā. Indras vaļasprieks ir sagādāt citiem labu omu dažādos pasākumos. Pirms astoņiem gadiem, strādājot bērnudārzā, viņa iestudēja “Burvi no Ozas zemes”. Izrādē taču neiztikt bez tērpiem. “Sagādāju cepures. Kā bērni pārvērtās, kāds viņos bija azarts! Cepures darīja brīnumu,” atceras Indra. Viņa atzīst, ka pašai cepures vienmēr patikušas. “Man visas piestāv, vai tā naģene, vai karalienes, vai rūķa,” Indra nosmej.
Nu jau viņas kolekcijā vairāki desmiti cepuru. Gan raganu un rūķu, gan dāmu un tādas jancīgas, kuras ieraugot vien, jau gribas pasmaidīt. “Laikam gan nav cilvēka, kurš negribētu uzlikt galvā cepuri un sajusties cits. Pasākumos iedodu maisu ar cepurēm, un ir interesanti vērot, kā cilvēki tās izvēlas. Un ja vēl ir parūkas! Cienījams tēvocis pēkšņi sajūtas kā dzelzsgriezējs, bet jauna dāma kā draisks kaķis,” stāsta Indra. Viņa daudz domājusi, kur slēpjas cepures spēks, kāpēc, to uzliekot, cilvēks pārvēršas. “Filmā “Maska” ir atbilde. Maskā cilvēks īsteno savus slēptos sapņus. Maska atklāj to, kāds esi gribējis būt, bet ikdienā nespēj. Bet jāatceras, ka ne katram viss der un ir vajadzīgs,” domās dalās Indra un pastāsta, ka pašai, ja kaut ko negribas darīt, ja māc nogurums, vajag uzlikt galvā kādu cepuri. Pieiet pie spoguļa, paskatīties uz sevi. Cepures viņa gan pērk, gan šuj pati. “Ja ātri vajag, kas cits atliek,” viņa nosaka. Un tad vajag vien ļauties fantāzijai un iespējām. Tā cepure, kuru uzliekot, cilvēks kļūst par mīlīgu runčuku, tapusi, kādai galvassegai piešujot mazmeitas cimdiņus, bet par ūsām izmantojot kokteiļu salmiņus. Rūķa lielajai cepurei samta audums ņemts no aizkariem. Indra rāda savu kolekciju, uzmanību piesaista balta filca cepure, tā kirgīzu kāzu cepure, turpat arī draugu atvestās īru cepures. “Citiem kā suvenīrus vai dāvanas ved krūzītes, dažādus niekus, man cepures,” viņa bilst. Kolekcija visu laiku papildinās. Ne viena vien cepure atradusi citus saimniekus. “Savu reizi kādu uzdāvinu. Kādai laikam pie manis apnicis, tā pēc pasākuma neatgriežas maisā. Vietā nāk citas,” stāsta Indra un ir pārliecināta, ka cepures ar cilvēkiem prot darīt brīnumus. Tās nav tikai galvassegas, kas pasargā no vēja vai kalpo kā papildinājums tērpam. “Ne reizi vien ballītēs dziedam, bet visi tādi sasaistīti, prieka dzirksts atstāta mājās. Tad iedodu maisu ar cepurēm. Notiek brīnums. Un sākas fotografēšanās. Cilvēkiem gribas arī citiem parādīt, ka viņi var būt citādāki nekā ikdienā. Un man prieks par viņu prieku,” saka Indra, uzsverot, ka cepures viņai ir jautrības biedrenes. Bez tām diezin vai spētu citiem sagādāt tik daudz prieka. Ikdienā gan Indra cepures nenēsā. Ērtāk uz galvas uzmest kapuci. Sarmīte Feldmane
Komentāri