Svētdienu vakaros daudzi savus tālrāžus pārslēdz uz šovu “Koru kari”, kurā veiksmīgu sniegumu turpina demonstrēt Cēsu karmīnkrāsas karoga koris ar Martu Kristiānu Kalniņu priekšgalā. Pagājušajā raidījumā Cēsu koris dziedāja Raimonda Paula “Elēģiju”, kurā soliste bija cēsniece Gunita Aļļena. – Kādas sajūtas pēc sekmīgās uzstāšanās? Koris no žūrijas saņēma trīs desmitniekus, kaut arī atzīmēm šoreiz nebija nozīmes. – Protams, ka sajūta laba, bet vai to ietekmēja šie desmitnieki, nezinu. Kāds varbūt iedomājās, ja pa īstam nevērtē, var atslābt. Nē! Ja reiz esam uzstādījuši to augsto latiņu, nevaram ne par milimetru nolaist zemāk. Katrā uzstāšanās reizē jāsper solītis uz priekšu! Šoreiz tiešām paspērām smuku soli, un tagad ir nedaudz bail, jo atpakaļ iet vairs nedrīkstam, jānotur līmenis. Protams, par desmitniekiem bija gandarījums, bet ne tik liels kā tad, ja būtu parastā vērtēšanas reize.
– Aprīļa sākumā dziedājāt „Apsnigsim, dosim godu tiem, apsnigsim”, un pirmdiena atnāca ar pamatīgu sniegu. – Katra dziesma mums ir kā maza izrāde, kurā esam aktieri, kas dzied. Kad sākām veidot šo uzstāšanos, mūsu horeogrāfe Linda un tērpu māksliniece Dina izdomāja stāstu, ko rādīsim – izlaidums, mīlestība. Un ka sniegs nebūs kā sniegs, bet ābeļu ziedi, kas vairāk iederas pavasarī. Bet kas bija patiesībā? Svētdien gatavojāmies raidījumam, ārā sniga lielām pārslām. Teicām, ka laikam esam piebūruši sniegu. Nākamajā dienā mums sūtīja īsziņas, ka varbūt varam kaut ko dziedāt par pavasari. – Piedalījies Cēsu korī arī pirmajā TV3 šovā. Šoreiz esat noturējušies ilgāk. Kur noslēpums? – Šoreiz esam noturējušies ļoti ilgi, toreiz bijām otrie, kas atstāja šovu. Bet vienmēr saku, ka nevajag neko salīdzināt, jo bērnus taču arī nesalīdzinām, visi vienlīdz mīļi. Pirmajā šovā korī gandrīz visi bijām cēsnieki, arī gados nedaudz vecāki, lai gan arī šajā korī piederība bijušajam Cēsu rajonam ir katram koristam. Dažam te ir lauku mājas, kāds mācās mūzikas vidusskolā. Manuprāt, esam ieguvēji, ka esam tāds kā Vidzemes koris, jo skatītāju loks plašāks un, ceru, balsotāju arī vairāk. Koristi ir gados jauni, es tur esmu kā veterāns.
– Vai, atceroties iepriekšējo pieredzi, pēc pirmajām kārtām nebija satraukums, ka atkal nebūs balsotāju? – Šoreiz esam noskaņojušies, ka nav vērts iespringt, ir jāļaujas. Jo saspringumu, to, ka ļoti centies, taču jūt, pamana, tas ietekmē sniegumu. Tāpēc labāk ir ļauties, uzticēties. Pagājušajā nedēļā kaut kā pēkšņi sapratu, ka esam tikuši tik tālu. Tā kā esam nolēmuši uzvaras gadījumā naudu ziedot Cēsu Sv. Jāņa baznīcai, mūs apciemo draudzes mācītājs Didzis, un tas arī uztur. Jūtu, ka lūgšanas palīdz, ka ir mums vēl kāds atbalstītājs, uz kuru varam paļauties. – Cik svarīgs “Koru karos” ir repertuārs? – Ļoti. Man liekas, ka šajā jomā mums paveicies ar Martu Kristiānu. Viņam ir smalka intuīcija. Vairākas reizes mums, dziedātājiem, sākumā bijusi tāda kā skepse, ka tā nebūs laba dziesma, bet esam sapratuši, ka jāpaļaujas viņa izvēlei. Kā tas būs, ja katrs savas vēlmes un iegribas gribēs realizēt? Būs bardaks! Mums jāuzticas Martam Kristiānam, un redzam, ka tas dod rezultātu. Līdz šim bijis ļoti labi, jo viņš jūt, kas vajadzīgs. – Vai dalība “Koru karos” prasa nolikt visu malā un veltīt laiku tikai šovam? – Tas prasa nenormālu laika patēriņu. Es zināju, ka tas būs neprātīgs darbs, bet vienreiz taču dzīvojam. Tāpēc nolēmu, ja mani paņem, tā būs lemts. Sākumā domāju, ka darīšu mierīgi, mācīšos, uzstāšos, bet neielaidīšu to visu sevī tik dziļi. Bet kas tev deva! Kā tagad smejos, manā vecumā būt tik naivai! Nu visa mana dzīve ir „Koru kari”, pārējais palicis otrajā plānā. Protams, visu nolikt malā nevar, jo darbā jādomā par novada svētkiem, citiem pasākumiem, bet pāri visam šobrīd tomēr ir „Koru kari”.
Slodze ir neprātīgi liela, galvenais, ir liels miega bads. Mēģinājumi ir katru vakaru, beidzas ap vieniem naktī, pat vēlāk. Kamēr mājās, kamēr gulēt, bet no rīta jau atkal jāceļas.
– Tātad mēģinājumi ir katru dienu?! – Izņemot pirmdienas, kas pēc svētdienas šova ir brīvas. Mēģinām ļoti nopietni, kā jau minēju, līmenis arvien vairāk jāceļ. To var panākt tikai, kārtīgi mēģinot. Tagad, kad koru ir mazāk, katram jādzied divas dziesmas, tātad, jāiemācās jaunā un vēl jāatkārto vecā, kaut ko uzlabojot. Darbs ir nenormāls, bet mierinu sevi, ka šovs tuvojas izskaņai. – Esi pieredzējusi dziedātāja, bet vai dziedot solo „Elēģijā”, bija satraukums? – Tieši tā. Uztraukums ir pirms katras uzstāšanās, bet šoreiz jo īpaši, jo biju atbildīga ne tikai par sevi, bet par visu kori.
– Esi piedalījusies divos “Koru karos”, arī ģimeņu dziedāšanas šovā. Kas ir tas vilinājums, piedalīties atkal un atkal. Tā ir atkarība? – Katrs esam citāds. Jā, es šādā ziņā esmu, teiksim, traka. Tā ir mana dzīve, varbūt nepiepildītais sapnis būt aktrisei. Tāpēc, ja ir iespēja piedalīties, cenšos to izmantot. Tā ir liela pieredze, katrs uznāciens ir notikums. Kāpēc dzīvot garlaicīgi, ja to var interesanti. Bet par to atkarību… Tā savā ziņā ir taisnība. Televīzijas cilvēki arī saka, ja reiz esi to pamēģinājis, gribas atkal un atkal. Es taču arī pamēģināju spēkus Cēsu televīzijā, kam diemžēl bija īss mūžs. Un kad dabū to smeķi, sajūti, ka sanāk, ka patīk, tas ir uz mūžu. Un pie pirmās izdevības atkal meties tajā iekšā.
– Iepriekšējo „Koru karu” kori sniedza koncertus. Vai arī Cēsu koris dosies vieskoncertos? – Uz lielu koncertēšanu gan nebriestam, bet ja tiksim fināla trijniekā, droši vien būs kaut kas jāpadomā. Daudz koncertu nesniegsim, bet kāds izbrauciens jau būs. Kā pirmais plānā ir koncerts Priekuļos, kur mēģinām, kur saņemam atbalstu. Piedalīsimies Mazajās Kalniņa dienās Inešos, un tad jau redzēsim!
Jānis Gabrāns
Komentāri