Sestdiena, 23. novembris
Vārda dienas: Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds

Ģitārists, sava ceļa meklētājs

Druva
10:35
23.05.2013
9
Zemiitis

Ģitāristam Kasparam Zemītim aprīļa beigas un maija pirmā puse aizritēja ļoti piepildīti. Vispirms viņš Rīgas Domā aicināja uz solo koncertu “Eklektika”, kurā gan solo izpildījumā, gan kopā ar viesmāksliniekiem skanēja dažādu gadsimtu mūzika ģitāras interpretācijā – Bahs un tautas dziesma, tango un Maikls Džeksons, Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis” un arī paša Kaspara rakstītie skaņdarbi.

– Rīkot solo koncertu ir lielāks notikums un uzdrīkstēšanās. Vai šis bija pirmais solo iznāciens? – Kad beidzu Mūzikas akadēmiju, sarīkoju koncertu “Ave Sol” koncertzālē, bet tajā bija mana skolas beigšanas programma. Nule aizvadītais koncerts bija mana kā ģitārista programma, tāpēc var teikt, ka šis bija pirmais lielais koncerts.

– Vai publikas interese par šādiem koncertiem liela? – Grūti spriest, jo pagaidām man bijis tikai viens koncerts. Uz to visas biļetes bija nopirktas, par to, atklāti sakot, nedaudz izbrīnījos. Tas nozīmē, ka šāda mūzika cilvēkiem patīk, un tas mani rosina sarīkot vēl kādus koncertus. Vasarā ir iecere ierakstīt arī soloalbumu.

– Kādas sajūtas, uzzinot, ka visas biļetes izpirktas? – Kas tur ko slēpt, satraucošas. Man jau tā kājas trīcēja, bet uzzinot, ka visas vietas izpirktas, sāka trīcēt vēl vairāk. Kad izskanēja koncerta pēdējais akords, bija jo īpaši labas sajūtas, jo viss izdevās. Ar godu biju ticis galā. Vislielākais pārsteigums, kad klausītāji beigās pat piecēlās kājās un aplausi nerimās. Bija foršas sajūtas.

– Vai viegli izvēlēties repertuāru šādam koncertam? – Pa šiem gadiem, kopš spēlēju klasisko ģitāru, bija sakrājies daudz gabalu, ko gribēju nospēlēt. Kad runāju par savu koncertu ar Latvijas Radio kora diriģentu Sigvardu Kļavu, viņš teica: “Kaspar, uzmanies, ka neuztaisi to koncertu tādu kā provinces korim, kas dzied visu, ko māk.” Tad sapratu, ka man tieši tā arī būs, tāpēc nosaucu koncertu “Eklektika” un saliku tajā visu iekšā. Man liekas, ka nemaz tik traki nebija. Katrā ziņā ģitārai tas bija ļoti interesants koncerts. Pusstundu bija solo programma, tikai es un ģitāra. Bija dažas dziesmas kopā ar Renāru Kauperu. Mums sanācis sastapties dažādos muzikālos projektos, arī dzīvojam gandrīz kaimiņos, un izveidojies duets. Reizēm kopā uzstājamies pasākumos, tāpēc man koncertā gribējās to parādīt plašākai publikai. Pāris skaņdarbu bija kopā ar “Sinfonietta Rīga” stīgu kvartetu, jo vienmēr esmu uzskatījis, ka ģitāra kopā ar citiem stīgu instrumentiem skan ļoti skaisti. Beigās uzstājos kopā ar Valsts akadēmisko kori “Latvija”, jo Māris Sirmais piekrita šim piedāvājumam. Tāpēc tā viesmākslinieku buķete bija ļoti grezna.

– Šķiet, ģitāra ar kori kopā nav bieži dzirdēta. – Tā ir. Māris Sirmais, kad vēl strādāja ar kori “Kamēr”, mani savulaik uzrunāja. Satikāmies kādā ierakstā, viņš prasīja, vai es nerakstu mūziku. Atbildēju, ka rakstu tikai ģitārai. Māris ieteica uzrakstīt ģitārai un korim. Tā tapa “Mēnessnakts” kora “Kamēr” ciklam “Mēness dziesmas”. Gatavojoties savam solo koncertam, uzrakstīju vienu garīgu dziesmu “Kyrie Eleison” tieši korim un ģitārai. Manuprāt, skanēja ļoti labi, it īpaši Doma baznīcā ar tās auru un akustiku.

– Vai visiem skaņdarbiem, ko spēlē, pats veido aranžijas? – Jā, koncertā bija tikai viens skaņdarbs solo ģitārai franču autora Rolanda Diensa “Tango in Sky”. Pārējie skaņdarbi bija vai nu manis komponēti, vai aranžēti.

– Vai vieglāk, ja pats aranžē? – Kā kuru reizi. Piemēram, esmu pārlicis “Melanholisko valsi” ģitārai, bet gribēdams, lai viss ir ļoti perfekti, esmu to ne pārāk ērti uztaisījis. Taču viss atkarīgs, pēc cik ilga laika skaņdarbs jāspēlē. Ja rīt vai parīt, jātaisa tā, lai ir ērti. Ja pēc ilgāka laika, taisi tā, kā tavuprāt vajadzētu būt tai mūzikai.

– Kā ir lasīt, ka koncertā uzstāsies viens no izcilākajiem akustiskās ģitāras meistariem Kaspars Zemītis? – Teikšu atklāti, man nepatīk. Tāpat kā nepatīk, ja saka – ģitāras virtuozs. Ne tuvu neesmu virtuozs, spēles tehnika man nekad nav bijusi baigi spožā. Bet nevaru nokontrolēt šos apzīmējumus. Ir jauki, ja viņi tā domā, taču es joprojām mācos, joprojām cīnos ar tehniskām problēmām. Tas taču ir darbs visa mūža garumā, jo nebūs diena, kad varēšu teikt – esmu perfekts.

– Vai pēc veiksmīgā solo koncerta dusēji uz lauriem? – Nebūt ne. Tūlīt pēc tā nospēlējām vairākus perfektus koncertus Dailes teātrī, kur bija izrāde “Ziedonis. Lācis. Sievietes”. Tas bija fantastisks projekts, kurā arī man bija tas gods spēlēt. Maija vidū prezentējām Intara Busuļa jauno albumu, tūlīt pēc tam man bija vēl kāds brīnišķīgs Ziedonim veltīts projekts kopā ar Radio kori. Var teikt, ka šis bija ļoti ražīgs laiks.

– Vai šādas piepildītas nedēļas paņem daudz spēka? – Gan fiziskā, gan garīgā. Bet rēķinos, ka ir laiks, kad varu sēdēt mierīgi mājās un gatavoties, un ir brīži, kad jāskrien un jādara. Un visu jau var paspēt. – Tu sadarbojies ar Renāru Kauperu, Lindu Leen, Intaru Busuli. Kurš kuru atrod? – Pārsvarā es viņus neizvēlos, šie cilvēki mani uzrunā, un esmu priecīgs par iespēju spēlēt kopā ar viņiem, jo viņi mūzikai pieiet no visas sirds, un katrs, kurš dara no sirds, iekļūst profesionāļu līgā. – Vasarā tevi satiksim Cēsīs, kur uzstāsies Mākslas festivāla koncertā “Latvijas koris, Keidžs un laiks”. – Tas ir Sigvarda Kļavas pirksts, viņš mani uzrunāja. Spēlēšu vienīgo Džona Keidža skaņdarbu, kas ir manā repertuārā, kā arī savu jaundarbu ģitārai un balsij. Domāju, koncerts būs tāds dīvaini interesants, jo viss, kas saistās ar Džona Keidža vārdu, ir kaut kas mazliet dīvains vidējam klausītājam. Bet man tas ļoti interesē, jo pēc savas dabas arī, šķiet, esmu minimālists.

– Vai pēdējos gados tu arvien vairāk pievērsies klasiskajai ģitārai? – It kā jau arī pašam tā liekas, bet domāju, ka neviens klasiķis mani par savējo neuzskatīs. Bet arī popmūzikā īsti vairs nedzīvoju, laikam esmu kaut kur pa vidu.

– Vai esi izaudzis no popmūzikas? – Es nelietotu vārdu – izaudzis. Vienkārši šis ir brīdis, kad ir prasība pēc kaut kā cita. Man ir sajūta, ka jāmeklē savs variants. Man neder ielīst šajā vai citā plauktiņā, es vienkārši ņemu to, kas man patīk, un spēlēju. No roka līdz akadēmiskajai mūzikai. Lai mūzikas kritiķi pēc tam meklē, kurā plauktiņā mani ielikt. Jānis Gabrāns

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Cienīt laika nospiedumus

06:44
22.11.2024
26

Atjaunotais Uzvaras piemineklis Cēsu centrā    ir līdz šim arhitekta Imanta Timermaņa vērienīgākais darbs. Par Atmodas gadu notikumiem un šodienu saruna ar SIA “Arhitekta Imanta Timermaņa birojs” vadītāju. -Par pieminekļiem runā, diskutē, ceļ un nojauc arī šodien. -Šķiet, virziens aizgājis ne īstajās dimensijās. Andreja Upīša    pieminekļa zāģēšana ir muļķība. Ja ir kādi izteikti ideoloģiski […]

Viens bez otra nevaram nekādi

10:41
21.11.2024
324

Straupes pagasta bioloģisko zemnieku saimniecību “Eicēni” divi skoloti dārznieki Elita un Jānis Reinhardi nodibināja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Sāka tā romantiski – ar mazu siltumnīcu pie Elitas dzimtas mājām, kurā koši izauga izjukušās kopsaimniecības pamesti rožu stādi. Veidojot saimniecību, piedzīvota gan ziedēšana, gan ērkšķu dūrieni, un nu jau abi dārznieki ar […]

Katrā augā ir kas vērtīgs. Jāprot to izmantot

11:32
20.11.2024
34

Pastāv uzskats, ka kaut kur tālās zemēs ir tie vērtīgie augi, kas veselību var ļoti pozitīvi ietekmēt. Patiesībā viss, kas ir vajadzīgs mums, aug tepat tuvumā, atzīst dabas velšu vācēja, aktīva ārstniecības augu pētniece un augu valsts izzinātāja ELITA MELNE. “Savs jaukums ir būt dabā arī šajā nosacīti drūmajā laikā, tas ļauj izjust zināmu pirmatnību. […]

Militārā tehnika – stāsts par Latvijas vēsturi

11:04
18.11.2024
21

Cēsniekam Lūkasam Matutim bija pieci gadi, kad televīzijā redzēja, kā brauc tanki. “Tas šķita kas tik liels un interesants,” ar smaidu atceras Lūkass. Jau padsmitnieka gados viņš sāka izgatavot dažādas tehnikas modeļus. Un, protams, arī tanku. Līdztekus arī izzināja Latvijas militārās tehnikas vēsturi. Cēsu muzejā šomēnes apskatāma viņa veidoto modeļu    izstāde “Latvijas militārās tehnikas […]

Kā ikdienas paradumi var uzlabot zobu veselību

19:03
16.11.2024
30

Ikdienas paradumi spēlē būtisku lomu zobu veselības uzturēšanā un var novērst daudzas mutes dobuma problēmas. Regulāra un pareiza zobu kopšana palīdz ne vien uzturēt skaistu smaidu, bet arī izvairīties no biežām zobārsta vizītēm saistībā ar infekcijām, kariesu un smaganu iekaisumu. Aplūkosim trīs vienkāršus ieradumus, kas var ievērojami uzlabot zobu veselību. Regulāra un pareiza zobu tīrīšana […]

Vai plastiskā ķirurģija patiesi ir ceļš uz pārliecinošāku ārieni?

19:00
16.11.2024
26

Šis jautājums, kas sākotnēji var šķist vienkāršs, patiesībā slēpj sevī vairākus aspektus, kas saistīti gan ar fiziskajām, gan psiholoģiskajām izmaiņām. Plastiskā ķirurģija ne vienmēr nozīmē tikai ārējas pārmaiņas – tā bieži ietekmē arī cilvēka pašpārliecību un kopējo dzīves kvalitāti. Daudziem pacientiem šīs izmaiņas ir ceļš uz harmoniskāku dzīvi, kurā viņi izjūt gan iekšēju, gan ārēju […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
47
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
14
13
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
31
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
27
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
65
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi