Ieva Moroza ir divdesmitgadīga cēsniece, kura, gluži tāpat kā daudzi citi jaunieši pēc vidusskolas beigšanas, studijas turpina augstskolā. Tomēr Ievai atšķirībā no citiem – studijas ir saistītas arī ar viņas tik mīļo vaļasprieku. Jau apmēram gadu Ieva mācās Rīgas Tehniskajā universitātē, kur apgūst apģērbu dizainu.
„Tas nebija vienā dienā, kad izlēmu – šūšana būs mans hobijs. Tagad šuju apģērba papildināšanai nepieciešamos priekšmetus, bet pati īsti neatceros, kā bērnībā sāku gatavot savas rotas. Taisīju rotas no tā, ko varēja paņemt dabā, piemēram, izgatavoju kastaņu vai pīlādžu krelles. Mana aizraušanās ar laiku tikai attīstījās. Sāku veikalos iegādāties materiālus, lai varētu izgatavot auskarus. Rezultāts patika daudzām manām draudzenēm. Viņas mani pamudināja pagatavotos darbus ievietot internetā, lai cilvēki redz un izvēlas, līdz ar to radās lielāks pieprasījums pēc maniem darbiem. Sapratu, ka jāpalielina piedāvājumu klāsts. Sāku darināt arī kaklarotas, rokassprādzes un apģērbus, ” par izaugsmi stāsta jauniete.
Tagad Ieva panākusi, ka viņas veidotos rokdarbus var iegādāties vienā no Cēsu apģērbu un aksesuāru veikaliem. Agrāk jauniete savus darinājumus tirgojusi
Rīgā, taču tur no pircējiem nesastapa gaidīto atsaucību. Tāpēc Ieva nolēmusi veiksmi izmēģināt Cēsīs, bijusi cerība, ka šeit viss izdosies. Jautāta, kā radās sadarbība ar konkrēto veikalu, Ieva pasmaida un saka: “Tas bija ļoti vienkārši. Pavasarī sašuvu vairākas tā saucamās kapuču cepures – kapuce kopā ar šalli. Pateicoties jaunajai kolekcijai, tapa arī skaista fotosesija. Fotogrāfijas ievietoju interneta portālā draugiem.lv savā profilā, un veikala vadītāja tās pamanīja. Tam sekoja piedāvājums pārdot manus rokdarbus.
Ieva sapņo, ka paies kāds laiks un viņa kādu dienu atvērs savu veikalu. “Tomēr pagaidām uz to neiespringstu, jo viss nāks ar laiku,” rokdarbniece atklāj. Jauniete stāsta arī to, ka vaļasprieka dēļ dažkārt mazliet grēkojusi pret pienākumu mācīties. Kad mācījusies ģimnāzijā, arī tagad studējot, ik pa reizei nepildot mājasdarbus. Tajā laikā darot to, kas visvairāk patīk – aizraujoties ar savu vaļasprieku.
Ieva neslēpj, ka iedvesmu smeļas no apkārtējiem cilvēkiem. Taču reizēm iedvesmas trūkstot, pienākot arī brīži, ka griboties visam atmest ar roku. Kad pabeigta rotu kolekcija, tad liekoties – visi spēki ir atdoti un vairāk neko negribēsies darīt. Katru reizi, kad sociālajos tīklos ievietotas fotogrāfijas ar izveidotajiem darbiem, Ieva sev klusībā apņemoties: “Šī bija pēdējā kolekcija”. Tomēr pēc pāris dienām rodas vēlme atkal kaut ko šūt.
No nākotnes plāniem radošā jauniete atklāj, ka labprāt vēlreiz sarīkotu savu modes skati. Pirmo reizi tā rīkota, kad mācījusies vēl Cēsu Valsts ģimnāzijā. Šī diena palikusi spilgtā atmiņā, jo Ieva saņēmusi ļoti daudz uzslavu. Tāpēc arī ik pa laikam rodoties vēlme atkārtot šādu dienu, bet tas nāks ar laiku. Neesot kur steigties.
„Esmu noskaņojusies, ka rokdarbi būs mans vienīgais pelnīšanas veids. Man ir sajūta, ka viss, ko tagad daru, ir un būs nopietni. Uz to es arī eju, neko citu nemaz neredzu,” ar cerību par savu nākotni stāsta talantīgā cēsniece. “Ja būs nepieciešamība, esmu gatava pastrādāt arī kādu citu darbu, tikai lai varu darīt to, kas man visvairāk patīk. Ja vēlies, lai izstrādājums izdodas kvalitatīvs, tas nevar būt kā papildu darbs. Katrā oriģinālā rotā jāieliek arī ļoti daudz no sevis.”
Sarunas beigās Ieva iedomājas par citiem radošiem jauniešiem un aicina viņus būs izturīgiem. Nebaidīties, ja sākumā izvirzītais mērķis šķiet pārāk grūts. Galvenais ir darīt to, kas patīk un sagādā prieku. Tomēr
jārēķinās, ka vienmēr būs tā, ka vieni darītājus slavēs, citi pels. Kitija Ločmele
Komentāri