Turpinot “Druvas” rubriku par bijušā Cēsu rajonā atrodamajiem smilšakmens iežiem, šoreiz devāmies lūkoties Ramātu klintis un alas Priekuļu pagastā. Taču, kā izrādās, klintis nemaz nav tik vienkārši atrast. Kā ierasts, pirms došanās ceļā ievācām informāciju internetā, kur tad īsti meklēt un kā izskatās meklējamais objekts. Tīmeklī gan informācija skopa, tik vien izdevās noskaidrot, ka šīs klintis ir viens no varenākajiem un iespaidīgākajiem smilšakmens klintājiem Gaujas senlejā un vertikālās klints sienas maksimālais augstums ir 18 metri, savukārt klinšu garums pārsniedz 350 metrus. Uzzinājām arī to, ka Ramātu klintis nav redzamas no Gaujas, jo tās no upes atkāpušās vismaz 300 – 400 metru attālumā un iezis atrodas Gaujas senlejas kreisajā pamatkrastā apmēram kilometru lejpus Rāmnieku tilta.
Vērsāmies arī Priekuļu novada domē, lai noskaidrotu ko vairāk par pagastā atrodamajām klintīm. Novada domes teritorijas plānotājs un būvvaldes vadītājs Juris Pētersons jau par šim klintīm pastāstīja nedaudz vairāk. Kā izrādās, klintīs ir vairākas alas, turklāt no ieža izplūst vairāki avoti. J.Pētersons šīs klintis raksturo kā gaiši dzeltenu Gaujas svītas smilšakmens atsegumu starp Rāmnieku tiltu un Ērgļu klintīm. “Smilšakmens klinšu siena ir klāta ar sūnu, rūsganu uzsūbējumu. Klintī līdz šim ir konstatēti vismaz astoņi avoti, kā arī septiņas alas. Lielākās alas ir 14, 9, 3 un 8,5 metru garas. Lielākā no tām ir Spulgsūnas ala, kas ir 14 metru gara, četrus metrus plata un 3,3 metru augsta. Tās laukums ir 33 kvadrātmetri. Kā var izlasīt arī informatīvos izdevumos, izrādās, šajā alā aug arī ļoti retā spulgsūna, kas spīd tumsā, kā arī diezgan dziļi alā uz sienām var redzēt arī augošas papardes,” informē J.Pētersons, pieminot arī to, ka klinšu pakājē atrodas vecupes ezeriņš. Viņš arī uzsvēra, ka ala ir grūti pieejama, tāpēc reti apmeklēta, taču tā ir ļoti iespaidīga.
Teorētiski saprazdami, kur klintis jāmeklē, uzzinājuši, ka šajā vietā mūsu acīm pavērsies lielisks skats, devāmies meklējumos. Kā internetā izlasījām, nogriezāmies pirms Ērgļu klintīm pa labi pa nelielo meža ceļu. Jau nobraukuši kādu gabaliņu, sapratām, ka klintis atrast neizdodas. Bijām jau iebraukuši pļaviņā blakus mežam un sapratām, ka jāņem talkā internets telefonā. Ierakstot meklētājā “Ramātu klintis”, pārliecinājāmies, ka iezis atrodas kilometra attālumā no mums, taču ceļa tālāk vairs nav. Saprotam, ka šeit piekļūt pie klintīm būs grūti, un devāmies izmēģināt laimi no Rāmnieku tilta puses.
Nonākdami pie Rāmnieku tilta, satikām vietējo iedzīvotāju Līgu Rimšu, kurai vaicājam, kā tad varam tikt uz meklētajām klintīm. No sievietes gan saņēmām sliktu ziņu, proti, klintis ir turpat blakus, taču nu jau kādus divus gadus pieeja tām ir apgrūtināta, jo viss esot aizaudzis, koki sagāzušies, bez kārtīga aprīkojuma un, iespējams, pat zāģīša mēs līdz klintīm netiksim. Sapratuši, ka tajā dienā klintis redzēt nesanāks, jautājām Līgai, kā tās izskatās un vai agrāk bieži apmeklētas. “Agrāk ļoti bieži devāmies pie klintīm atpūsties. Tur bija tāds skaists laukumiņš, kur bija galdiņi salikt, cilvēki ļoti bieži tur atpūstās. No Rāmnieku tilta sanāk iziet gar Gaujas krastu cauri mežam, tur ir Gaujas atteka, kurai pretī ir Ramātu klintis, kas atspīd ūdenī, veidojot ļoti skaistu vietu. Šī Gaujas atteka nav dziļa, attekas galā labajā pusē pirms kādiem gadiem bija sagāzušies lieli koki, pār kuriem varēja pāriet pāri attekai un aiziet līdz pat Ērgļu klintīm. Un jāpiemin, ka pie Ramātu klintīm bija arī laba peldvieta, kā arī plaši kazeņu lauki. Taču tagad ceļu uz turieni ar mašīnu nevar izbraukt, pat kājām iziet ir grūti, jo izlauzties cauri kokiem, kas sagāzušies, ir neiespējami, ja vien nav līdzi darbarīki,” stāsta Līga. Ņemot vērā to, ka piemērota aprīkojuma mums nebija, klintis iekarot neizdevās, taču Līga sacīja, ka tukšā mājās nedrīkst braukt, un ieteica apskatīt tuvējās Kalēju alas, kuras arī ir vērts redzēt. Devāmies pa Līgas norādīto ceļu uz Kalēju alu. Kā izrādās, vietējā iedzīvotāja zināja stāstīt arī leģendu par Kalēju alu. “Ungurmuižas kungam ir bijusi skaista meita, kura iemīlējusies kalējā, taču tēvs visādos veidos bijis pret šīm attiecībām. Nebija taču pieļaujams, ka vienkāršs dzimtcilvēks precēsies ar muižkunga meitu! Tā nu muižkungs viņu apcietinājis, taču kalējs esot aizbēdzis no gūsta un slēpies šajā alā, ko vēlāk nosauca par Kalēju alu,” stāsta Līga. Ala ir tikai kādu četru kilometru attālumā no Ramātu klintīm, tā atrodas pie Strīķupītes, kā pa Strīķu – Lenču ceļu piebraucām pie tilta, tā, izkāpjot no auto, bija jānoiet vien pie upes, tūlīt bija redzama ala. Tā izskatās iespaidīga. Tā kā mums līdzi nebija nekā, kā alu izmērīt, mērījām soļiem. Kā izrādās, tajā var ieiet pat 50 soļu dziļumā, ala ir pietiekami plata, lai tajā saietu vairāki desmiti cilvēku, tāpēc arī šī ala noteikti ir apskatīšanas vērta.
Kaut gan mums šoreiz neizdevās atrast meklētās Ramātu klintis, bija iespēja iepazīt tuvāko apkārtni. Sapratām, ka klints meklējumos te vēl atgriezīsimies, tikai tad jau līdzi ņemot vajadzīgo aprīkojumu. Ja arī kādam citam uznāk luste meklēt Ramātu klintis, vēlam veiksmi, taču, ja ne, tad droši atrodiet kādu vietējo, kas laipni parādīs ceļu uz Kalēju alu, kas arī ir apskates vērta. Zane Ieviņa
Komentāri