“Dudi, Dudi, nāc nu ēst,” pagalmā aicina cēsniece Ausma Sērmūksle un dodas uz ābeles pusi. No jumta nolaižas balts balodis un pa taciņu seko. Ausma apsēžas, noliek bļodiņu zemē, Dudis sāk pusdienot. “Vispirms bija ielaidies pie kaimiņiem. Pavasarī noēda tikko uzdīgušos burkānus. Viņi salika biedēkļus. Jāņos kaimiņi uz ilgāku laiku aizbrauca, tad balodis atnāca pie manis, staigāja pakaļ, prasīja ēst. Kā nedot,” stāsta Ausma. Ja pie Duda bļodiņas pielaižas kāds zvirbulis, balodis laižas prom.
Ausma gan smej, ka nezina, vai Dudis ir puika. Kādudien balodis sēdējis uz jumta malas, laikam bijis piemidzis, un tā klusi atskanējis – dūdudu, dūdudu. Tā putns tika pie vārda.
Katru dienu vismaz divas reizes Ausma baro Dudi. Vislabāk balodim garšo graudi, maizīte, vārīti kartupeļi. Pagalmā arī palasa smalku zālīti, bet ogas, ābolus neknābā. Ausma spriež, ka Dudis noteikti ir dzīvojis pie cilvēkiem. Balodis pats nemāk sev atrast barību. Kad atbraucis dēls ar melnu mašīnu, Dudis tūlīt pielaidies klāt, šķitis, ka tas ieraudzījis ko pazīstamu. Netālu eglēs dzīvo meža baložu ģimene. Dudis tā kā gribējis ar tiem draudzēties, bet nekas neiznācis. Ar kaķiem gan sadzīvo labi – ne tie balto putnu aiztiek, ne Dudis baidās. “Kā balodis te nonāca, zina tikai pats. Iespējams, bija kā greznums kādās kāzās, kad jaunais pāris palaida gaisā, apmaldījās, neatgriezās pie saimnieka,” domās dalās Duda jaunā saimniece un smej, ka putns viņu pieņēmis par krustmāti un nepārtraukti vēro, ko viņa dara. Pa naktīm balodis guļvietai izraudzījies notekcauruli. Kad pamatīgi lijis, arī īpaši neslēpies un spalvas bijušas cauri slapjas. “Ūdens mucai pārliku dēlīti, tur Dudis iet padzerties. Reiz redzēju, kā tas mēģināja mazgāties,” pastāsta Ausma. Viņu visvairāk uztrauc, kas ar Dudi notiks rudenī, kur tas paliks pa ziemu. “Rokās nedodas. Tuvāk par 20 centimetriem nelaiž,” stāsta Duda krustmāte un piebilst, ka varbūt saimnieks meklē savu balto balodi. Sarmīte Feldmane
Komentāri