Rit televīzijas kanāla LNT muzikālais šovs “Dziedošās ģimenes”. Šī ir piektā, jubilejas sezona, un, šķiet, arī pēdējā. Tāpēc izvēlētais formāts ir nedaudz neparasts, varētu pat teikt, nelabvēlīgs jaunpienācējiem. Ja iepriekšējās sezonās sākumā bija divi pusfināli, kur no 20 ģimenēm desmit labākās turpināja cīņu par uzvaru, šogad ir tikai viens pusfināls, kurā no desmit ģimenēm tālāk tiks tikai trīs, lai pēc tam sacenstos ar septiņām ģimenēm no pirmo četru sezonu šoviem. Līdz ar to pirmajā kārtā cīņa būs īpaši sīva, un tajā sevi gatava pārbaudīt Aizgaļu ģimene no Cēsīm – Ina, Ivo, meita Una un dēls Viesturs. Viņi izpildīs Raimonds Paula dziesmu “Laikam laika nav”.
– Kāpēc vien tagad nolēmāt piedalīties “Dziedošajās ģimenēs”? Ivo: – Pirmām kārtām tāpēc, ka ir jubilejas gads – piektais. Un šī būs pēdējā sezona. Taču galvenais vaininieks ir meita Una. Una: – Jau četrus gadus vecākiem lūdzos, lai piedalāmies. Taču nekad nesanāca, jo tētim bija darbs ārzemēs. Šogad sakrita tā, ka viņš bija Latvijā, teicu, tā kā šis ir pēdējais gads šovam, mums obligāti jāiet uz atlasi un jāpiedalās. Ina: – Ilgi domājām, taču beigās sapratām, ka tā laikam ir lemts, ka mums tur jābūt. Taisnību sakot, dziļi sirdī jau gribējās pamēģināt. Ar meitu visus gadus sekojam līdzi šovam, ir sajūta, ka tur viss tik sirsnīgi, tik forši. Arī dalībnieki beigās saka, ka jūtas kā viena liela ģimene. Tā kā paši esam tādi sabiedriski, ir sajūta, ka tur vajadzētu būt jauki. Dzīvē taču nekas netiek tāpat dots, ne katrs tiek uz šādu šovu, tāpēc iespēja jāizmanto. Ivo: – Tā ir, tu it kā atsaki, atsaki, bet kaut kur iekšā jau tā vēlme turas. Acīmredzot viss notiek tā, kā jānotiek.
– Kādas bija sajūtas atlases konkursā? Ivo: – Manuprāt, jauniešiem ir vieglāk, viņiem mazāk kompleksu. Es taču esmu padomju laika cilvēks. Līdzīgā konkursā pēdējo reizi piedalījos 1991.gadā, kad gribēju iekļūt korī “Sindi putnu dārzs”. Satraukums bija, taču ar labu sniegumu un vienkāršību žūriju paņēmām. Mums viss bija smuki – trīsbalsīgs acapella dziedājums. Viens no žūrijas, šova producents Guntars Gulbiņš, pat pajautāja, kur tik ilgi esam kavējušies, kāpēc tikai tagad nākam uz konkursu. Meita vēl piedevām nodziedāja Vitnijas Hjūstones slaveno “I Will Always Love You”, un viena žūrijas pārstāve atzina, ka viņai pat zosāda no šī priekšnesuma uzmetusies. Tas viss bija veiksmīgi, un esam tikuši šovā. – Vai arī ikdienā visi kopā kaut kur uzstājaties? Ina: – Trijatā tikai mājas ballītēs uzdziedam. Publiskajos pasākumos uzstājamies mēs ar Ivo, Una kopā ar savu ansambli. Šovā kopā ar mums būs arī dēls Viesturs. Savulaik viņš dziedāja labi, bet bijusi tāda ilgāka pauze, bet gan jau ar dažiem mēģinājumiem būs labi. Ja reiz ir ģimenes šovs, jādzied visiem.
– Vai spēlēt balles vīram kopā ar sievu ir viegli? Ivo: – Protams, radošie strīdi ir, kur nu bez tiem. Katrs radošs cilvēks taču grib pastāvēt uz savu taisnību. Ina: – Bet tie strīdi ir tikai par mūziku. Patiesībā ir viegli kopā strādāt. Šajos gados esam viens otru tā izčekojuši, ka atliek tikai paskatīties uz otru, lai saprastu, kas ar to domāts. Saprotamies bez vārdiem, un tas ļoti palīdz.
– Vai mājas klausāties katrs savu mūziku? Una: – Mums ir ļoti atšķirīgas gaumes.
Ivo: – Meitai ir absolūti sava izvēle, es neklausos to, ko viņa. Mana mūzika ir 80.gadi, to arī klausos. Ina: – Es mājās mūziku vispār neklausos. Daži man kādreiz saka, kā tu nezini to vai to dziedātāju, grupu vai dziesmu. Es atbildu, ka mana mīļākā mūzika mājās ir klusums. Ja visu dienu darbā esmu ar bērniem un mūziku, mājās gribu īstu klusumu. – Bet tad atnāk vīrs un uzliek savus 80.tos. Ina: – Nē, viņš to dara, kad manis nav mājās. Savukārt, meita prasa, kad iešu uz veikalu, lai viņa var klavieres paspēlēt.
– Vai meita mūzikā ir vecāku ietekmē? Ina: – Ko var gribēt, ja mamma, būdama stāvoklī, visu laiku dzied – darbā, korī. Kad piedzima, ņēmu līdzi uz ansambļiem, koriem, tāpēc citādi nemaz nevarēja būt. – Ģimeņu dziedāšanas šovā publika jāpaņem ar vienu dziesmu. Vai viegli izvēlēties, kura būs īstā? Ivo: – Repertuāra izvēle ir ļoti grūta, jo dziesmu taču tūkstošiem, kā saprast, kura patiks visiem. Tā ir sava veida loterija. Tika pateiks vien tas, ka nevar ņemt dziesmas no “Prāta vētras” un, kas interesanti, no “ABBA” repertuāra. Sākumā domājām, ka varēsim startēt vismaz trijos raidījumos, tad būtu vieglāk, sākumā varētu paņemt nedaudz vieglākas dziesmas, pavērojot, kas tur vispār notiek. Bet gudrāki cilvēki pateica, ka tā nevar, jāiet uz maksimālo. Jo īpaši tāpēc, ka tikai viena iespēja. Ina: – Šova veidotāji prasīja iesniegt trīs iespējamās dziesmas. Viņi gribēja, lai dziedam citu, bet mēs izvēlējāmies to, kas pašiem šķita īstā un piemērotākā – Raimonda Paula “Laikam laika nav”. Gribas jau ļoti tikt tālāk. Ja esam pieņēmuši lēmumu piedalīties, negribas pēc vienas uzstāšanās braukt mājās. Mūzika taču ir visa mūsu dzīve.
Ja tiksim tālāk, otrajā raidījumā tēma ir ģimenes mīļākā dziesma. Tas ir vēl grūtāks jautājums, jo visas taču ir foršas. Tad izdomājām, ka tā ir iespēja iekļaut kādu savu dziesmu, ja vien šova rīkotāji ļaus. Nezinām, vai tiksim tālāk, bet nākamās nedēļas repertuārs jau jāiesūta.
– Gatavošanās šovam notiek pilnā sparā. Ivo: – Par dziedāšanu nesatraucamies, jo zinām, ka visu izdarīsim, kā nākas. Mani bažīgu dara kustības, jo nevar stāvēt nekustīgi, bet nav manī tās skatuves plastikas. Tur mums talkā nāk Inga Cipe ar ieteikumiem. Ina: – Jāteic, ka pirmajā mēģinājuma Ivo ar kustībām veicās pat ļoti labi. Ar izskatu palīdzēs Dina Irkle, kas rūpējās arī par Cēsu kori. Šādā šovā vajag palīgus no malas, paši nevaram visu izdomāt. Patīkami, ka visi draugi gatavi palīdzēt. Paldies viņiem! Satraukums, protams, ir, un jo tuvāk šovs, jo lielāks. Bet tas jau normāli, pirmsstarta drudzim jābūt. Mēs apzināmies, ka būs grūti, bet tas ir īsts piedzīvojums! Kad vēl tādā tiksim. Jānis Gabrāns
Komentāri