Vizuālās mākslas konkursa “Cēsu novada Mākslas balva” galveno - Zelta balvu – šogad ieguva tekstilmāksliniece Sanita Roze Leišavniece par darbiem “Medūza” un “Nakts”.
Sudraba balva tēlniekam Jurim Švalbem par darbu “Disbalanss” un gleznotājai Annai Baklānei par gleznu “Neparastas meitenes portrets”. Skatītāju simpātijas balvu saņēma mākslinieki Ērika Māldere un Aigars Lenkevičs ar darbu – gaismas objektu “Samtainā smarža”.
Balvu pasniegšanas ceremonijā Cēsu Izstāžu nama vadītāja Larisa Kaimiņa, uzrunājot māksliniekus, sacīja, ka viņai šķiet, šis profesionālās mākslas konkurss ir pavisam sena tradīcija, tomēr tas notiek tikai ceturto gadu.
Šogad konkursā piedalījās 29 mākslinieki, tieši tāpat kā pērn, pieciem tā bija debija “Cēsu novada Mākslas balvā”. Vērtēšanai iesniedza 47 darbus, žūrijā bija Latvijas Mākslinieku savienības prezidents Igors Dobičins, mākslas kritiķis Vilnis Vējš un L. Kaimiņa.
“Mums gāja raibi,” saka Izstāžu nama vadītāja. “Radās pat doma, ka šoreiz lemšanas procesu vajadzētu nofilmēt. Katrā zālē bija spraigas debates, katrā izkristalizējās favorīti. Katrā ziņā novada mākslinieku veikums patīkami pārsteidza vērtētājus, viņi bija sajūsmā.”
Izstādes apmeklētāji bija aicināti balsot par darbu, kas paticis visvairāk, un šajā balsojumā bijusi vērojama interesanta tendence.
“Kad uz izstādi nāca jauniešu grupas, skatītāju balsojumā vadībā izvirzījās viens mākslinieks, bet, kad vairāk sāka nākt pieaugušie, mainījās svaru kauss un līderos izvirzījās citi. Tas rāda, ka ir svarīgi, lai publika mainās, jo tas ļauj redzēt paaudžu tendences,” saka L. Kaimiņa.
Zelta balvas ieguvēja Sanita Roze Leišavniece, kura konkursā piedalās jau trešo reizi, “Druvai” atzina, ka ir lieliski būt kopīgā izstādē ar citiem kolēģiem: “Mēs noteikti neesam konkurenti, es katru gadu priecājos par ikvienu, kurš saņem balvas. Mums novadā ir ļoti spēcīgi mākslinieki.
Ikdienā mans darbs saistīts ar tekstilu interjerā, neiznāk ļoti nopietni veltīt laiku mākslai, tāpēc balva man ļoti vērtīga, jo atgriež pārliecību, ka esmu arī māksliniece. Iesniedzot darbus, nedomāju, ka kāds varētu pretendēt uz balvu, taču bija vēlme būt pārstāvētai, piedalīties novada izstādē. Svarīgs ir process, nevis balvas.”
Runājot par mākslas darbu nosaukumiem, viņa norāda, ka ar tiem mākslinieks it kā palīdz skatītājam ieraudzīt autora domu: “Ar nosaukumu mākslinieks it kā piesaka spēles noteikumus. Protams, katrs skatītājs darbā nolasa ko savu, jo katram sava dzīves pieredze, savs noietais ceļš mākslas baudīšanā. Tas viss veido izpratni un to, kas ar viņu notiek mākslas darba baudīšanas brīdī. Patiesībā tā ir zināma mistērija!”
Jau trešo gadu konkursā startē arī mākslinieki Ērika Māldere un Aigars Lenkevičs, iesniedzot gan kopīgus darbus, gan katrs savus. Viņi atzīst, ka Skatītāju balva ir mīļš novērtējums, tāpēc ļoti nozīmīgs.
Uz jautājumu, kā ir strādāt pie mākslas darba divatā, Ērika saka: “Tas ir ļoti grūti, bet pietiekami saistoši, lai turpinātu! Patiesībā es esmu tā, kas lidinās pa mākoņiem, bet Aigars mani noliek vietas, sakot, ka var izdarīt – tā, tāpēc būs – tā! Protams, nav vienkārši, jo viens otru nemitīgi ietekmē, prasa arī no otra daudz, un abi ceļ to latiņu arvien augstāk.”
A. Lenkevičs vēl citē dziesmas vārdus, ka “mākslas darbi rodas mokās, koku galotnes kad lokās”. Sadarbība notiekot tā, ka viņa lietotajai tehnoloģijai pievienojas Ērikas radītā faktūra. Aigars gādājot arī par elektroinstalāciju, lai radītajos darbos mirdzētu gaisma.
Kā divi mākslinieki var vienoties, kad darbs ir pabeigts? Ērika norāda, ka mākslinieku vidū ir teiciens – mākslu pabeidz termiņš: “Patiesībā māksliniekam vajag laikā atņemt darbu, lai viņš to pārāk nesamoka.”
Viņa arī norāda uz citiem, mazākiem darbiem, kas esot sava veida eksperiments: “To tapšanā izmantoti dabas materiāli, zirņu pākstis, kāposta lapa. Man pirmo reizi ir gaismeklis ar kāposta lapu, kura ir herbarizēta. Var teikt, tas ir kāposta lapas papiruss, kas ielīmēts gaismeklī. Tādi darbi taps arī turpmāk, bet šajā izstāde tiem ir debija.
Esam gandarīti par iespēju piedalīties šajā izstādē, tā ļauj savu darbu ieraudzīt pavisam citādi. Te tas saspēlējas ar blakus darbiem, iegūstot jaunu dimensiju. Mums vajag nedaudz aptumšotu telpu, citiem – gaišu, un šī gaismas un ēnas spēle nedaudz pārvērš arī citus darbus.”
Aigars norāda, ka šāda izstāde ir ļoti vērtīga tradīcija, jo ir iespēja satikt kolēģus, redzēt viņu darbus, smelties iedvesmu.
Komentāri