24 gadu vecais valmierietis Mārtiņš Linē ir ceļotājs, kuram patīk nevis rūpīgi izplānoti maršruti, bet gan ļaušanās piedzīvojumiem. Šādi sastapti un iepazīti interesanti cilvēki, kas Mārtiņam šķiet viens no jaukākajiem ieguvumiem, ceļojot ar mugursomu plecā un bez konkrētiem plāniem.
Arī Ēģiptē Mārtiņš guvis lielisku pieredzi un iepazinis vietējo dzīvi. Viņš uz daudzu iecienīto galamērķi devies kopā ar trim draugiem, izmantojot pēdējā brīža piedāvājumu – lētas biļetes lidojumam no Rīgas uz Hurgadu, viesnīcai un ēdināšanai. Jau iekāpjot lidmašīnā, draugiem bijis skaidrs, ka šis nebūs klasisks tūrisma brauciens. Tā arī bija, un viesnīcā viņi uzturējās maz.
Drīz pēc ierašanās Hurgadā vietējā tirgū Mārtiņš iepazinies ar tirgotāju – 25 gadu veco Muhamedu: “Viņš nav gājis skolā, taču, pateicoties apņēmībai un dotībām, uz ielas apguvis sarunvalodas prasmes piecās valodās, taču rakstīt gan nemāk nevienā svešvalodā. Hurgada ir liela tūrisma pilsēta, bet ielu tirgotājs Muhameds man un draugiem piedāvāja aizbraukt kopā ar viņu uz viņa dzimto nelielo pilsētiņu netālu no Luksoras, apmēram četru stundu brauciena attālumā no Hurgadas.”
Draugi uzzinājuši, ka Muhameda, līdzīgi kā daudzu ēģiptiešu dzīve, nav tā vieglākā: “Muhamedam ir sieva, bērns, kuri dzīvo viņa dzimtajā pilsētiņā. Viņš kopā ar ģimeni nevar dzīvot, jo jāpelna nauda. Viņš strādā garas darbadienas, bet dienā var nopelnīt vien apmēram piecus eiro. Ar 200 eiro mēnesī pietiekot, lai uzturētu visu ģimeni – sievu, bērnu, vecākus, bet ne vienmēr mēneša peļņa ir tik liela. Muhameds ik nedēļu sūta naudu ģimenei, bet ir dienas, kad pats paliek neēdis, jo daudz naudas jātērē naktsmāju īrei. Kas pārsteidzoši – veikalā precēm nav nekādas uzskaites, viss balstās godīgumā – veikala īpašnieks zina, ka tirgotājs viņam atdos naudu par preci, kas veikaliņā ir neaprakstāmi dažāda. Muhameds atzina, ka viņš var tūristus pierunāt pirkt lētākas preces par dārgāku cenu, bet savam darba devējam godīgi atdod visu naudu. Vien reizi mūžā viņš esot apkrāpis saimnieku, lai dabūtu naudu sievai, kurai bijis nepieciešams veikt ķeizargrieziena operāciju, lai glābtu mazuli. Muhameds pārdevis gleznu un naudu paņēmis. Tomēr viņš atzina, ka ļoti cer reiz veikaliņa īpašniekam šo naudu atdot.” Mārtiņš piebilst, ka ēģiptieši daudz pīpē, sākot no parastām cigaretēm līdz marihuānai. Sasveicināšanās vietā daudzviet nāk uzaicinājums uzpīpēt, iedzert kafiju, tēju.
Jau nākamajā dienā pēc iepazīšanās ar Muhamedu sācies kopīgs piedzīvojums: “Ceļi, pa kuriem braucām, bija labi, taču braukšanas kultūra briesmīga, turklāt ko tik uz ceļa nevarēja redzēt! Piemēram, garām pabrauca vieglā automašīna, kurā sēdēja ēzeļi. Jo tālāk no lielpilsētas, jo mazāk noteikumus kāds ievēro – brauc pa pretējo joslu, apdzen pa jebkuru pusi, pat naktī lielākoties visi brauca bez ieslēgtām gaismām. Daudzi redzami pārvietojamies ar ēzeļiem, kamieļiem.”
Muhameda ģimene draugu kompāniju uzņēmusi sirsnīgi. Ģimene dzīvo vienstāvu namā. Mārtiņš piebilst, ka lielākoties visi nami pilsētiņā izskatījušies līdzīgi – iesākti, bet nepabeigti, uz jumta ir armatūras, lai nepieciešamības gadījumā varētu uzcelt vēl vienu stāvu. Mārtiņš atzīst, ka cilvēku laipnība un atvērtība pārsteigusi: “Minēšu vienu piemēru, kas parāda to, cik liela uzticēšanās valdīja. Man vajadzēja plāksteri, Muhameds tik noteica, lai jūtos kā mājās un lai plāksteri pameklēju pa lādītēm. Manus meklējumus redzēja arī viņa mamma, kura tikai laipni smaidīja.”
Kopā ar Muhameda ģimeni draugi pavadījuši trīs dienas. Izbaudīti vietējā bārddziņa pakalpojumi, Muhameda ģimenes gatavotais ēdiens, tai skaitā pašcepta maize un salds piens. Mārtiņš piebilst – sievietes nav piedalījušās ēdienreizēs – viņas visu pagatavojušas, atnesušas, bet nav palikušas kopā ar vīriešiem. Kopā ar Muhamedu draugi devušies apskatīt netālu esošas kapenes, braukuši ar kuģīti pa Nīlu un sēdējuši vēsturiski tik nozīmīgās upes krastā, runājot par zeltu, vēsturi, ticību. Mārtiņš atzīst, lai gan uz attālo pilsētu bija devies kopā ar pilnībā svešu cilvēku, viņš ne mirkli nav juties nedroši. Tomēr skaidrs arī, ka ne visi ēģiptieši ir tik nesavtīgi draudzīgi kā Muhameds. “Kādu rītu piecēlos ātrāk nekā pārējie, nolēmu iziet nelielā pastaigā. Drīz ap mani jau bija saskrējuši bērni, pēkšņi parādījās cilvēki, kuri aicināja mani ienākt kādā mājā. Nodomāju, ka labāk būtu neiet, jo sarunas varētu ieilgt, tomēr iegāju namā, kur uzreiz jau man pienesa tēju. Labi, ka pēkšņi ieradās arī Muhameda tētis un aizveda mani prom – līdz galam tā arī nesapratu, kādi bija šo ļaužu plāni, tomēr varēja noprast, ka vienkārši sarunas viņiem nebija prātā. Iespējams, namatēvs būtu mēģinājis man ieprecināt kādu no trīs meitām.”
Ar Muhamedu pavadītās dienas Mārtiņš atceras ar smaidu. Viņš atzīst, ka ļoti cer -Muhamedam reiz izdosies sakrāt naudu lielākajam sapnim – lai viņa bērniem nebūtu jāstrādā kā ielu tirgotājiem un lai viņi varētu apmeklēt skolu. Arita Lejiņa
Komentāri